Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Jautājumi un atbildes  "Ticu uz Dievu..."

"Ticu uz Dievu..."
05.12.2013 pl. 14:05

Jaceks Salijs OP

Sāksim ar sv. Akvīnas Toma apgalvojumu: "Ticēt tam, ka Dievs eksistē, ir pavisam kas cits, nekā ticēt Viņam!"

Ticība savstarpējo attiecību gaismā

Palūkosimies uz šo apgalvojumu mūsu, cilvēku, savstarpējo attiecību gaismā. Ja esi mans laulātais draugs, tēvs vai māte, bērns vai draugs, skolnieks vai priekšnieks, tava eksistence ir taču kaut kas pašsaprotams. Bet vienlaikus es varu tev gan ticēt, gan neticēt, tāpat kā tu man. Tomēr mana ticība tev var apzīmēt divas dažādas lietas. Ja ar tevi ir noticis kas ļauns, piemēram, esi ieslīdzis alkoholismā vai esi morāli pagrimis, mana ticība tev nozīmē, ka es neuzskatu tevi par pilnīgi zudušu cilvēku, pat pretēji cilvēciskai cerībai, es mobilizēšos un veltīšos, uzupurēšos, lai tev palīdzētu izkļūt uz taisna ceļa.

Mana ticība tev var izpausties arī citādāk. Ja uzskatu tevi par īpaši gudru cilvēku, labu, spēcīgu, pieredzējušu un tml., tad tas man dod cerības dzirkstelīti situācijā, kas nav man pa spēkam. Pieņemsim, ka es esmu tas alkoholiķis un manas neskaitāmās pūles izrauties no šīs atkarības bijušas veltīgas. Bet, lūk, es redzu – sākumā, tā īsti neticot, ka varu tikt dziedināts, ka tu, netaupot spēkus, man palīdzi un to dari ar lielu gudrību, ļoti prātīgi. Es pamazām sāku tev ticēt. Es satveru tevis pasniegto roku. Un tas, kas vēl nesen nebija iespējams, aizvien vairāk kļūst par realitāti: alkohola verdzība jau kļuvusi par pagātni. Protams, ka uz tavu ticību man es varu reaģēt arī savādāk. Es varu nospļauties par tavām pūlēm, pat ja tās ir prātīgas un patiesi labvēlīgas, un vispār tev neticēt. Bet tādā gadījumā mana situācija joprojām paliek bezcerīga, tāda kā agrāk.

Arī neticīgs var atzīt – Dievs ir

Apbruņoti ar iepriekš minētajiem salīdzinājumiem, droši vien par patiesu atzīsim sv. Toma apgalvoto, ka var bez jebkādiem iebildumiem atzīt, ka Dievs ir, bet vienlaikus būt neticīgs cilvēks. Var taču atzīt Dieva eksistenci tikai tādēļ, ka to pieprasa saprāts vai arī aiz bailēm, ka dzīve rit bez jēgas. Ticība Dievam sākas tikai tad, kad Dzīvajā Dievā atrodu gaismas un spēka avotu, kad satieku Viņu dažādās savas dzīves situācijās kā Kādu, kurš Mīl. Es patiesi ticu Dievam tādā gadījumā, ja ar visu savas būtības dziļumu, uz kādu vien esmu spējīgs, zinu, ka Viņš ir pelnījis, lai es, kā arī ikviens no maniem tuvākajiem, Viņam uzticētu sevi pilnībā.

Tikai tāpēc spēju ticēt Dievam, ka Viņš pirmais man ir ieticējis. Svētajos Rakstos, kā arī Baznīcas mācībā šī Dieva ticība cilvēkam tiek saukta par žēlastību vai arī žēlsirdību. Bet būsim piesardzīgi – mūsu uzskati par Dieva žēlastību dažkārt ir ļoti tāli no patiesības. Tas tādēļ, ka pārāk reti mūsu priekšstatus par Dievu salīdzinām ar to, ko Viņš mums ir atklājis Jēzū Kristū. Mums Dieva žēlastību, pirmkārt, vajadzētu saistīt ar labo ganu, kurš meklē pazudušo avi; ar mīlošo tēvu, kurš cieš sava pazudušā dēla dēļ un nevar vien sagaidīt viņa atgriešanos; ar ārstu un samarieti, kas mīlestībā noliecas pār spitālīgo vai savainoto cilvēku un to izdziedina.

Ticība Dievam ir žēlastība

Mana ticība Dievam ir iespējama, jo Dievs pirmais ieticēja man, neraugoties uz to, ka es esmu Viņam nepateicīgs vairāk, nekā to apzinos. Tieši to izsaka tradicionālā formula, ka ticība Dievam ir žēlastība. Proti, ir tā žēlastība, ka varu meklēt patvērumu Dievā un atrodu Viņā mīlošo Tēvu, ka varu Viņam uzticēt sevi pašu un glābt savu dvēseli, pat ja es atrastos situācijā, kas pārsniedz manus cilvēciskos spēkus. Vēl jo vairāk žēlastība ir tā, ka tieši Dievā varu atrast glābiņu no sevis paša, jo Viņam ir spēks atbrīvot mani pat no mana grēcīguma.

No tā izriet, ka manas ticības Dievam mērs nav vis manas izpratnes stāvoklis, bet gan tas, ko mēdz dēvēt par dvēseles stāvokli. Pat, ja izsakot vārdus „Kungs, Kungs!” mani piepildītu neizsakāma saldme, pat ja ar savas ticības spēku es izdzītu ļaunos garus, pārceltu kalnus un darītu citus brīnumus, tomēr mana ticība būtu vāja, ja tā nepārveido mani pašu. Bet no otras puses - pat, ja mani apņemtu tāda tumsa, ka es pat vairs nejustu, ka Dievs vispār ir, man tas neko nekaitētu, bet varbūt pat paātrinātu manu garīgo izaugsmi, ja vien stipri turēšos pie mīlestības likuma, pat ja tas ir pretēji veselajam saprātam vai ir pāri maniem spēkiem. Tomēr es nespētu šādās situācijās pastāvēt patiesā mīlestībā, ja tik tiešām nebūtu tuvu Dievam un ja Viņš mani nebalstītu.

Šeit iestarpināsim padomu neticīgam cilvēkam, kurš vēl nezina pat to, vai Dievs ir, bet kurš tomēr vēlētos, lai, meklējot atbildi uz jautājumu par Dievu, spētu izvairīties gan no nepamatotas pārliecības, gan no nepamatota agnosticisma. Tātad pamatlieta, meklējot atbildi uz jautājumu par kādas esības eksistenci vai neeksistenci, ir piemērotas metodes izvēle. Kad sāka apzināties, ka pastāv baktērijas, tad saprata, ka šo problēmu nevarēs atrisināt, neizveidojot piemērotu mikroskopu. Kad vēl nebija zināms, vai Saules sistēmā atrodas Neptūns, bet pēc tā atklāšanas – vai pastāv arī Plutons, bija skaidrs, ka ir nepieciešami arvien jaudīgāki teleskopi.

Dievu varam atrast mīlestības nostājā

Kāda metode būtu jāpiemēro gadījumā, ja kāds vēl nezina, vai Dievs ir? Nepietiek atzīt patiesību, ko zina katrs bērns, ka Dievs ir neredzams. Mēs ne tikai nevaram Viņu redzēt, bet nekādā veidā nevaram ieņemt stāvokli ārpus Viņa. „Jo Viņā mēs dzīvojam un kustamies, un esam.” (Apd 17,28) Kā atzīmē sv. Augustīns – Viņš man ir tuvāk, nekā es pats sev. Tātad, ja Dievs eksistē (es to tagad saku neticīgam cilvēkam), tad visi mani Dieva meklējumi, norisinās tiešā Viņa klātbūtnē.

Kas no tā izriet? Vispirms tas, ka mani Dieva meklējumi būs veltīgi, ja mani galvenokārt interesēs jautājums par visu lietu pirmcēloni. Lai arī es iegūtu absolūtu pārliecību, ka Dievs ir (atcerēsimies sv. Toma atziņu), es joprojām vēl būtu neticīgs cilvēks. Kā astronomiskiem pētījumiem ir nepieciešami teleskopi, tāpat – ja es tiešām gribu meklēt Patieso Dievu – man tas ir jādara ne tikai ar intelekta palīdzību, bet ar visu savas dzīves nostāju, ar sevi visu. Vispirms – caur attīrīšanos no visa, kas ļauns, kā arī veidojot sevī patiesas mīlestības nostāju.

Bet, ja meklēju Viņu tieši šādā veidā, tad noteikti to daru jau Viņa žēlastības apņemts, pat ja vēl neesmu pārliecināts par Viņa eksistenci. Jēzus par to runāja ļoti vienkārši: „Svētīgi ir sirdsšķīstie, jo viņi skatīs Dievu.” (Mt 5,8). No šīs patiesības izriet, ka pat tad, kad Dievu jau esmu atradis un iemīlējis no visas sirds, es nedrīkstu pārstāt Viņu meklēt. Jo līdz galam es Viņu atradīšu tikai tad, kad ieraudzīšu Viņu vaigu vaigā mūžīgajā dzīvē.

Dievs katram ir Absolūti Vistuvākais

Nobeigumā atgādināšu kaut ko, kas mums Dievā ir īpaši pievilcīgs. Proti, Dievs katram no mums ir kā Kāds Absolūti Vistuvākais. Viņš mīl mani vairāk nekā jebkurš no maniem vistuvākajiem, mans labums Viņam rūp daudz vairāk nekā man pašam. „Ja mani atstātu mans tēvs un mana māte, tomēr Kungs mani uzņems.” (Sal. Ps 27,10; Is 49,15; Sīr 4,10). Tas laikam ir pats par sevi saprotams: Dievs taču ir tas, kas dara mūs spējīgus savstarpējai mīlestībai; jo no Viņa tas nāk, ka dažādiem cilvēkiem esmu dārgs, bet vienlaikus arī es jūtos ļoti dziļi saistīts ar maniem vistuvākajiem. Un Viņš ir arī tas, kas dara mani spējīgu rūpēties par savu labumu. Savukārt, mans grēks ir iemesls tam, ka spēju nodarīt pāri pat saviem vistuvākajiem cilvēkiem, bet savu labumu meklēju absurdā veidā – proti, postot sevi un citus.

Jo vairāk es to visu apzināšos, jo vairāk mani iepriecinās bauslis, ka Dievu man jāmīl ar visu savu dvēseli, ar visu savu sirdi, ar visu savu spēku un ar visām savām domām. Šis bauslis atklāj vissvarīgāko patiesību gan par Dievu, gan par mums pašiem, gan par realitāti, kurā Dievs mūs ir nolicis. Šī baušļa loģiku visskaidrāk var redzēt to notikumu gaismā, kas risinājās pirms diviem tūkstošiem gadu: kad Viendzimušais Dieva Dēls, būdams vienībā ar savu mūžīgo Tēvu, mūsu dēļ kļuva par vienu no mums un ļāva sevi piesist krustā. Vai ir nepieciešams vēl kāds pārliecinošāks pierādījumus tam, ka tas, kurš vēlas, lai mēs Viņu mīlētu no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, nesavtīgi meklē mūsu labumu?

Laikraksts "Nāc"

Citi jautājumi
Ko nozīmē būt pacietīgiem?
Kāpēc katolim svētdienās jāpiedalās Svētajā Misē?
Kā izvairīties no ļaunā gara slazdiem?
Kā mums izturēties pret Svēto Garu?
Kādi ir mūsu iekšējā nemiera galvenie iemesli?
Vai "Amoris Laetitia" sniedz atbildi tiem, kuri ir šķīrušies?
Ar ko atšķiras grēks no samaitātības?
Vai labam kristietim pietiek ar priekšrakstu burtisku ievērošanu?
Kas augšāmcēlās kopā ar Kristu?
Par citu tiesāšanu
Patiesība par eņģeļiem – kristīgās ticības veseluma sastāvdaļa
No kā ir atkarīga mūsu laime?
Kas ir pēdējā tiesa?
Ticība pakļauta pārbaudījumiem
Kāpēc Dievs vieniem dod ticības žēlastību, bet citiem ne?
Vai drīkst ticēt sapņiem?
Kādēļ jāgodina Jaunava Marija un citi svētie?
Kas ir ticības akts?
Kapēc ticības "gads"?
Vai drīkst izpatikt citiem?
Vai var no citiem pieprasīt varonību?
Kā mīlēt egoistus?
Kāpēc ir vajadzīgs Lielais gavēnis?
Sirdsapziņas pārmetumi vai sirdēsti?
Vai ticības mācība par sātana eksistenci ir kaut kas otršķirīgs?
Kāda ir atšķirība starp laulību, kas noslēgta Baznīcā, civillaulību un dzīvi bez laulības?
Ar ko atšķiras Svētā Mise no dievkalpojuma katoliskajā Baznīcā?
Vai katolis var lasīt Vassulas darbus? Kāda ir Baznīcas attieksme?
Kas ir breviārs?
Jautājumi par Svēto Komūniju
Kāpēc mana ticība ir tik niecīga?
Jautājumi par riska robežu
Lielākam Dieva godam
Neticība dievbijības aizsegā
Kāpēc talanti starp cilvēkiem ir sadalīti nevienādi?
Vai Kristus atpestīja visus?
Vai esot tikai civillaulībā var pieņemt Svēto Komūniju?
Prezervatīvu reklāma cīņā ar AIDS