Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Pr. Roberta Barona komentārs par ASV žurnāla "Time" nomināciju pāvestam
27.12.2013 pl. 18:05
Tas patiešām ir lieliski, ka ASV žurnāls “Time” ir atzinis pāvestu Francisku par 2013. gada "Gada cilvēks". Pāvests ir piesaistījis pasaules uzmanību un iedvesis jaunu dzīvību Katoļu Baznīcā. Žurnāla "Time" raksta autoriem ir taisnība, apgalvojot, ka pāvesta vārda izvēle līdz šim ir noteikusi viņa darbības raksturu - tāpat kā viņa senais vārdabrālis viņš ir nabadzīgo un atstumto draugs. Viņš ir cieši apņēmies būt līdzjūtības persona, kas vada ar Kristus žēlsirdīgo vaigu.

Šeit ir jāpievērš uzmanība detaļām: viņa izvēlei dzīvot Casa Santa Marta (Vatikāna dienesta viesnīcā) nevis Apustuliskajā pilī, tikt vadātam nevis ar Vatikāna limuzīnu, bet ar vecu lūzni, pašam samaksāt savu rēķinu garīdznieku dzīvesvietā, kur viņš uzturējās pirms viņa ievēlēšanas, lidot ar lidmašīnu otrajā klasē, apskaut cilvēku ar stipri deformētu seju (cik līdzīgi sv. Franciskam, kurš apskāva spitālīgo). Strīdīgās intervijas, kuras viņš sniedza pirms dažiem mēnešiem arī liecina par akcentu maiņu. Pāvests nevēlas, lai priesteri un citi katoļu kalpotāji savā kalpošanā galveno uzsvaru liktu uz „jūtīgajiem” jautājumiem, kas lielā mērā fokusējas uz seksuālo morāli, bet drīzāk viņš vēlas, lai Baznīca sevi parādītu kā kaujas lauka slimnīcu, kā mierinājuma un žēlsirdības vietu. Viņa nepiekāpīgais uzskats, ka Svētā Komūnija „nav balva perfektajiem, bet ir iedarbīgas zāles un barība vājajiem”, arī pilnībā atbilst šai akcentu pārbīdei. Kā jau sacīju, tas viss ir ievērības cienīgi un apsveicami, un esmu priecīgs, ka iecienīti sekulārie preses izdevumi to pamana.

Tomēr ir kas tāds, kas man nedod mieru, jau no tā brīža, kad Francisks kļuva par pāvestu, un tas uzkrītoši atklājas žurnāla “Time” rakstā, proti, tendence radikāli nošķirt šo jauko franciskāņu uzsvaru uz žēlastības un mīlestības nozīmi pret nabadzīgajiem no šķietami daudzkārt mazāk jaukā uzsvara uz doktrīnu, kas bijis tik raksturīgs pāvestu Jāņa Pāvila II un Benedikta XVI darbībai. Īstenībā šāds lietu redzējums sava muļķīguma dēļ ir bīstams. Citējot bieži nomelnoto pāvestu Benediktu, Baznīca būtībā dara trīs lietas: tā rūpējas par nabadzīgajiem, tā pielūdz Dievu un tā evaņģelizē. Ja kāds no darbības virzieniem tiek izolēts no pārējiem diviem, tad var parādīties izkropļojumi. Patiešām - bez izjustām rūpēm par nabadzīgajiem un sociālā taisnīguma Dieva pielūgsme var kļūt nedzīva un evaņģelizācija var pārvērsties kultūras kritikā vai vienkārši intelektuālās debatēs.

Taču izolējiet nabadzīgo aprūpi no diviem citiem darbības virzieniem, un radīsies citi vienlīdz problemātiski izkropļojumi. Bez Dieva pielūgsmes un evaņģelizācijas Baznīca īsā laikā deformējas un kļūst par vēl vienu sociālo pakalpojumu institūciju starp daudzām citām, Franciska vārdiem runājot - par „NVO” (nevalstisku organizāciju). Lūk, ko raksta žurnāla “Time” raksta autori: „Dažu mēnešu laikā Francisks ir paaugstinājis Baznīcas dziedinošo misiju - Baznīcas kā nereti skarbās pasaules ievainoto cilvēku aprūpētājas un mierinātājas misiju - pāri doktrinālajam policijas darbam, kas bija tik svarīgs viņa nesenajiem priekšgājējiem.” Un „viņa redzējumā Baznīca ir pastorāla, nevis doktrināla.” Šie apgalvojumi ir tīrākās muļķības.

Šādu aplamu apgalvojumu avots lielā mērā ir 18.gs. filozofs Imanuels Kants, kura ietekmi uz mūslaiku domāšanas ievirzi būs grūti pārvērtēt. Kants ir slavens ar pārliecību, ka reliģiju ir iespējams noreducēt līdz ētikai. Līdz ar Apgaismības periodu daudziem lielo reliģiju doktrinālie apgalvojumi sāka šķist nepieņemami, un pielūgsme kā nožēlojamas paliekas no zemākas attīstības periodiem. Tādēļ saskaņā ar Kanta uzskatiem autentiski, pieauguši un izglītoti cilvēki ir spējīgi saskatīt, ka lietas būtība slēpjas morālē un ka doktrīna un pielūgsme labākajā gadījumā var kalpot ētikas stiprināšanai. Mani vienmēr ir pārsteidzis tas, cik visaptveroši, runājot par šo jautājumu, mūsdienu cilvēki ir devušies lejup pa Kanta izbūvēto maģistrāli. Mēs uzskatām par pašsaprotamu, ka: nav svarīgi, kam tu tici, ja vien esi labs cilvēks.

Taču Kanta konstrukcija ir vienkārši nepieņemama klasiskajai kristietībai. Patiesībā kristieši jau kopš pirmsākumiem ir bijuši dziļi ieinteresēti gan pielūgsmes, gan doktrīnas jautājumos. Vai, izlasot evaņģēlijus vai kādu no Pāvila vēstulēm, maz iespējams domāt citādi? Turklāt Baznīcas lielākie pīlāri - Irenejs, Hrizostoms, Hieronīms, Augustīns, Akvīnas Toms, Ņūmens, u.c. - ir izturējušies pret doktrīnu ar vislielāko nopietnību. Nav šaubu, ka Asīzes Francisks ir mīlējis nabadzīgos un atstumtos, bet cik ir to, kas zina, ka viena no viņa galvenajām rūpēm bija liturģijas atbilstība vispārējām prasībām?

Žurnāla “Time” raksta beigu daļā autori min divas Franciska dzīves iezīmes, kas veiksmīgi iedragā viņu pašu izvirzīto centrālo argumentu. „Gada cilvēks” pavada lielu dienas daļu lūgšanā. Piecēlies piecos no rīta, viņš pavada laiku lūgšanā līdz septiņiem un tad svin Svēto Misi. Pēc pusdienām viņš pavada vēl vairākas stundas Vissvētākā Sakramenta pielūgsmē. Līdzīgi citiem Baznīcas svētajiem pagātnē viņa mīlestība pret nabadzīgajiem sakņojas intensīvā Dieva pielūgsmē. Raksts noslēdzas ar ieskatu vienā no pāvesta trešdienas vispārējām audiencēm. Franciska uzstāšanās tēma tajā dienā bija Jēzus augšāmcelšanās. Pasludinājis Baznīcas mūžseno doktrīnu, pāvests pacēla acis no teksta un jautāja pūlim: „Vai jūs tam ticat?” Kad viņi atbildēja: „Jā!” viņš no jauna uzdeva šo jautājumu: „Vai jūs tam ticat?” Šis nav tas cilvēks, kurš ir vienaldzīgs attiecībā uz dogmas skaidrību.

Es esmu gandarīts, ka laikraksts “Time” ir atzinis pāvestu Francisku par gada cilvēku, bet es gribētu brīdināt visus komentētājus: nedzeniet ķīli starp Franciska un Baznīcas dzīves trīs dimensijām!

Tēvs Roberts Barons (Robert Barron) ir katoļu priesteris, teologs, orators, vairāku grāmatu un eseju autors. Viņš ir kalpošanas kustības, kas izmanto plašsaziņas līdzekļus, Word on Fire dibinātājs un Mundelein (ASV) semināra rektors. Tēvs Barons lasa lekcijas ASV un ārvalstīs, tostarp Pontifikālajā Ziemeļamerikas koledžā un Pontifikālajā Sv.Akvīnas Toma universitātē Romā.

Žurnāla "Time" nominācija "Gada cilvēks" tiek piešķirta kopš 1927. gada. Tradicionāli "Gada cilvēku" žurnāls nosauc gada pēdējā t.i. decembra numurā. Par "Time" "Gada cilvēku" 1994. gadā tika nosaukts pāvests Jānis Pāvils II.

Pēc Realclearreligion.org materiāliem
Katedrāle.lv