Sv. Augustīns uz šo jautājumu ir mēģinājis atbildēt. Pēc viņa domām lūgumu lūgšanai ir nopietni audzinošs raksturs. Caur to mēs apzināmies savu atkarību no Dieva, vienlaikus apzinoties arī savas vajadzības. Ar vārdiem „uzklausi mūs, Kungs”, mēs Dievu lūdzam ne tādēļ, ka esam iedomājušies Viņu kurlu esam, bet gan tādēļ, ka mēs paši labāk dzirdam to, par ko mēs lūdzam, un apzināmies savus trūkumus un savu situāciju. Bez šaubām šāds izskaidrojums ir pareizs, bet to mēs varam papildināt arī ar citiem izskaidrojumiem. Lūgšanas mērķis nav tikai saņemt to, ko mēs lūdzam. Vispirms jau runa ir par personīgo kontaktu nodibināšanu ar Dievu. Vai starp jums ir cilvēks, kas pasniegtu savam dēlam akmeni, ja tas lūgtu maizi? Mēģināsim saskatīt, kādēļ un kādā veidā dāvanas tiek dalītas: kad nabags lūdz pēc žēlastības dāvanas, bieži viņš saņem tikai mazu naudas summu, turpretim draugu starpā mēs apmaināmies ar dārgām dāvanām. Tā ir zīme, ka mēs ar tiem, kuri tās saņem, jūtamies vienoti un tos cienām. Vecāki attiecībā pret saviem bērniem ir vēl dāsnāki, un tā ir zīme, ka ar saviem bērniem viņi jūt vienotību. Vissvētākajā Trīsvienībā Tēvs Dēlam dod visu - viss, kas Dēlam pieder, ir no Tēva. Lūgšana mūs no zemes pārnes Dieva dzīvē un ļauj mums šajā noslēpumā piedalīties: Dievs Tēvs vēlas mums dāvāt visu un tādēļ aicina mūs, lai mēs to lūgtu; vēlas mums dāvāt visu to, kas Viņam ir, tas ir, visu to, kas ir labs, pilnīgs un svēts. Dievs pats norāda uz tām lietām, kuras Viņš mums vēlētos dot un kuras mums būtu jālūdz: „Meklējiet vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību, un viss cits tiks jums dots klāt” (Mt 7,33) Mistiķis Andželo Silēzijs raksta: „Dievs, kurš ir liels, vēlas dot lielas dāvanas, taču diemžēl mūsu sirdis ir pārāk mazas, lai tās pieņemtu.” „Tātad, ja jūs, kaut arī esat ļauni, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, tad jo vairāk jūsu Tēvs, kas ir Debesīs, dos labu tiem, kas Viņu lūdz.” (Mt 7,11) Lielie seno laiku filozofi kā Platons un Aristotelis neticēja, ka Dievs debesīs varētu interesēties par mazām un sīkumainām lietām, kuras skar cilvēci. Vēlāk Platons, pēdējais lielais pagānu domātājs, šajā ziņā ieņēma citu nostāju. Viņš apgalvoja, ka labais nevar palikt ieslēgts pats sevī. Tas ir it kā saule, kura uz visām pusēm raida savus starus. Dievs, kurš ir bezgalīgais labums, vienmēr ir gatavs došanai. Šajā jautājumā autori arī atsaucās uz biblisko stāstu par eļļu, kuru pravietis sievietei lika ieliet traukā nebaltām dienām. Eļļa tajā tecēja kamēr tas bija tukšs. Kad trauks bija piepildīts, tad eļļa tajā pārtrauca tecēt. Līdzīgi notiek ar Dieva žēlastību. Dievs ir gatavs mums dot tik, cik mēs esam spējīgi pieņemt, tādā mērā, kādā mēs esam spējīgi iztukšot savu sirdi no citām vēlmēm un interesēm. Par brīvu tiek dāvāts tikai tam, kurš brīvprātīgi dāvanu pieņem. Tādēļ neviens nedrīkst baidīties prasīt un tādēļ justies pazemots, tomēr pie labā Tēva, lai viņš meklē tikai to, kas ir labs. | 
