Viņš sāka domāt par to, kam jādod priekšroka? Es varu būt paklausīgs tikai tur, kur runā Svētais Gars. Bet kā var būt Gars bīskapiem, kuri nedzīvo ar Viņu saskaņā? Šādos gadījumos parasti tika citēti Kristus vārdi par farizejiem un ebreju tautas reliģiskajiem priekšniekiem. Jēzus viņiem pārmet morālos trūkumus un nebaidās viņus nosaukt par „balsinātiem zārkiem” (Mt 23,27). Taču pēc tam tautai saka: „Visu, ko viņi jums saka, to ievērojiet un dariet.” Vai tajā pietrūktu loģikas? Tieši pretēji, Jēzus izturēšanās norāda uz kādu īpašu Dieva mīlestības aspektu. Dievs pats savu tautu droši vada, Viņš to dara caur saviem pārstāvjiem šeit virs zemes, kas ir Viņa rokās. Pat tad, ja viņi ir necienīgi, Dievs nepieļauj, ka Viņa atklāsme un apredzības vadība tiktu viltota. Nesaucieties par rabbi, jo viens ir jūsu Mācītājs. Itāļu termins „maestro” nāk no latīņu vārda magister. Sākumā tas bija universitātes tituls, vēlāk tas tika attiecināts uz visiem, kuri mācīja. Ebrejiem tas bija tituls, kuru piešķīra Dieva likuma izskaidrotājiem. Likumu īsti var mācīt tikai tas, kurš zina tā dziļāko jēgu. Un tā kā visa Likuma jēga ir Kristus, tad Viņš piebilst: „Jums ir tikai viens Mācītājs.” Viņa nodoms nav aizliegt kādu sabiedrībā lietotu titulu, starp citu arī „mācītāja” titulu; Viņš vēlējās mums tikai darīt zināmu to, ka visām garīgajām zināšanām saknes ir Viņā. Viņš ir iemiesotais Tēva Vārds, Viņā ir viss tas, ko Dievs mums vēlas pasacīt. Ko mēs varam sacīt par tiem, kuri Kristu nekad nav pazinuši? Tas, kurš vaļsirdīgi meklē patiesību, Kristu meklē zem citiem vārdiem. Viņš Kristu nepazīst, bet Kristus pazīst viņu, viņu vada un māca pēc tās žēlastības pakāpes, kuru vēlas viņam piešķirt. Nevienu nesauciet virs zemes par tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas ir debesīs. Tāpat arī šeit Kristus neapšauba ģimeniskās attiecības; Viņš tikai cenšas vedināt mūs uz pārdomām par mūsu sākuma dziļāko jēgu. Vārdnīcā šis vārds „tēvs” attiecas uz ģimenes tēvu. Citā kontekstā mēs to lietojam metaforiskā nozīmē. To, kurš labi prot pārvaldīt, mēs saucam par „dzimtenes tēvu”, to, kurš rada jaunu virzienu filozofijā - par „domas tēvu”. Tituls „tēvs” ir arī dievu atribūts: latīņu Jupiter ir ekikvalents Dievs Tēvs. Senajiem romiešiem patiesie tēvi ir šeit virs zemes, taču šo nosaukumu varēja piešķirt arī labai dievībai, kurai piemita šīs tēvišķās īpašības. Jēzus šādu domāšanas veidu atvaira. Pirmais un patiesais tēvs ir debesu Tēvs. Mūsu šīs zemes vecāki un visi tie, kuriem mēs šo titulu „tēvs” piešķiram, ir tikai Viņa atspulgs, kurš visiem ir dāvājis dzīvību, kurš ir nebeidzamais labums un kurš lūgšanā tiek piesaukts: „Tēvs mūsu, kas esi debesīs.” Katedrāle.lv | 
