Pazudušajam dēlam (Lk 15,1- 3; 11- 32) ir viss, taču viss kopējs ar tēvu un brāli. Tādēļ viņš vēlas ar tiem saraut visus kontaktus, saņemt savu daļu un izmantot to pēc savas patikas. Ieslēgšanās sevī simboliski tiek izsacīta ar aizceļošanu uz tālu zemi. Šī viņa vēlme nav pārsteidzoša, šāda veida vēsture atkārtojas katru dienu un katrs no mums to labi pazīst. Ir brīži, kuros mēs ar prieku atrodamies citu vidū, viegli ar tiem saprotamies, dzīve kopā mums liekas vienkārša un skaista. Pienāk arī citi brīži, kuros mēs vēlētos pazust, noiet tur, kur neviens mūs nezin, paslēpties, noslēgties, palikt vienatnē ar sevi un savām domām. Pēc Solovjova domām analizējamā līdzība runā par dzīvi un nāvi. Grēks nozīmē izvēlēties ceļu, kurš noved pie attiecību beigām jeb pie nāves, tanī pašā laikā dzīve ir nepārtraukts dialogs un attiecības. "Kad viņš visu bija notērējis, tai zemē izcēlās liels bads." (Lk 15, 14) Dabā dažu organismu izdzīvošanas spējas pat visgrūtākajos apstākļos ir vienkārši neticamas. Arī veselīgus cilvēkus raksturo neparasti stipra izturība. Padomāsim par visiem tiem, kuri ir bijuši spējīgi sveiki un veseli atgriezties mājās pēc gadiem ilgas atrašanās spaidu darbos vai arī koncentrācijas nometnēs. Šis lielais spēks pastāv arī garīgajā dzīvē. Tas var parādīties arī savā negatīvajā aspektā - caur garīgo badu jeb skumjām, piemēram, kad esam izdarījuši kādu kļūdainu dzīves izvēli. Pastāv dažādas skumjas. Šo visparastāko jūtu iemesls parasti ir banāls, tādēļ viegli no tām var aizsargāties. Ja esam neapmierināti ar kāda veida virtuvi, mēs vienmēr varam aiziet uz kādu citu vietu; ja mums sāk nepatikt mūsu darbs, mēs varam mēģināt to nomainīt. Turpretī, ja mūs neapmierina klimats, tad tur mēs neko nespēsim darīt. Ir arī skumjas, kuras šodien tiek sauktas par depresiju un kas cilvēku noved pie visu cilvēcisko attiecību saraušanas - ar draugiem, ar ģimeni, ar visiem. Un tas ir stāvoklis, kas var iznīcināt pat visu dzīvi. Turklāt mums ir darīšana arī ar labām skumjām - neapmierinātību ar sevi, kas noved pie sevis, savas personīgās dzīves izvērtēšanas no jauna. Evaņģēlijs tās nosauc par jūtām atgriezties, par nožēlu un piedēvē tām brīnišķīgu spēku. "Es celšos un iešu pie sava tēva." (Lk 15, 18) Kontakti tiek nodibināti pateicoties uzticībai. Turpretī šķelšanās cilvēku starpā izriet no egoisma. Noslēgšanās var novest pie galējības, pie bēgšanas. Ja tiek pārrauts ūdens aizsprosts, tad neatliek nekas cits, kā no izplūstošā ūdens masām bēgt; ja esam izdarījuši kādu pārkāpumu, tad, lai izvairītos no soda, neatliek nekas cits, kā bēgt. Dievs rīkojas pilnīgi pretēji tam, kā rīkotos jebkura valsts: Viņš ir Tēvs un var piedot. Tad notiek kaut kas neparasts - grēcinieks, kurš atgriežas un kuru šī piedošana apņem, ticību Dievam apliecina daudz skaistākā un spilgtākā veidā nekā to dara taisnīgais cilvēks. Tam, kurš nav iepazinis grēku, viegli ir domāt par to, ka Viņš ir visa iemesls, ka dzīvē par labo atmaksā un par ļauno soda. Taču tas, kurš lūdzas: „Kungs, piedod man, grēciniekam!” veic ticības aktu un tic, ka Dievs ir žēlsirdīgs Tēvs, kurš ir spējīgs ļaunumu kompensēt ar labā starpniecību. Ar ticības apliecinājumu, kurš apvelta ar mūžīgo dzīvību, tiek stiprinātas mūsu attiecības ar Dievu. Tādēļ arī tas, kurš lūdz pēc žēlsirdības, atkal no jauna kļūst par dzīvības bērnu un līdzdalībnieku mūžīgajā dzīvē un laimē. Katedrāle.lv | 
