Vai tikai bērniem? Vēsture ir pārsātināta ar cīņām par tautu, sabiedrisko un personīgo brīvību. Dostojevskis raksta, ka cilvēks vienmēr cīnās par brīvību, turpretim atklāj, ka ir vergs. Kā tas ir iespējams? Aristotelis par brīvu aktu definē to, kura iemesls ir tikai pats sevī. Tas ir akts, kuru neviens mums neuzspiež vai kuram neviens mūs nepiespiež. Tomēr tas ir brīvs akts, saskanīgs ar dabu. Turpretī grēks ir pretējs dabai, tādēļ arī pretējs brīvībai. Tas sākas no ļaunas domas, no deformētas noslieces, kura, ja labi paskatāmies, nenāk no mums pašiem. Ļauna doma nāk no ārienes, mēs tai pievienojam vēlmi to realizēt. Varbūt sākumā mēs mēģinām tai pat pretoties, taču vēlāk izsakām piekrišanu un maldāmies, ka esam rīkojušies brīvprātīgi. Tomēr būtībā, pakļaudamies spiedienam, mēs esam kļuvuši vergi. Patiesība jūs darīs brīvus Neviens brīvprātīgi neatzīs, ka ir bijis pakļauts ļauniem impulsiem. Kad viņš būs izdarījis kaut ko tādu, ko viņam priekšā ir pateikusi ļauna doma, viņš visos iespējamos veidos šo savu aktu centīsies attaisnot. Piemēram, ja mēs zaudējam pacietību un uz kādu sadusmojamies, mēs neatzīsimies, ka neesam bijuši spējīgi sevi kontrolēt. Mēs attaisnojamies sacīdami, ka rīkojāmies mīlestības un taisnības vadīti; arī Kristus sadusmojās un no svētnīcas izdzina tirgotājus. (Jņ 2,14) Lai nepasacītu taisnību par sevi, cilvēks bēg pie Svēto Rakstu citēšanas. Pēc garīgo autoru domām tā ir bīstama garīgā krāpšanās. Dzīve, kas celta uz ilūzijām, ir kā māja, kas konstruēta uz smiltīm (sal. Lk 6,49), kura sabruks uzreiz, tikko kā parādīsies pirmās nopietnās grūtības. Garīgās grāmatas dažreiz iesaka, lai mēs lūgtu padomu savam garīgajam tēvam, lai tādā veidā ieraudzītu, kurā brīdī mēs krāpjamies. Garīgais tēvs izteiktā veidā uz mūsu kļūdu nenorādīs; drīzāk viņš centīsies izsacīt vārdus, kuri novirzīs personu uz pareizā ceļa, lai tā pati saprastu, kur bija tās kļūda. Ja Dēls jūs atbrīvos, jūs patiesi būsiet brīvi Es redzu to, kas ir labs un vēlos to darīt, tomēr daru to, kas ir ļauns. Ovīdijs raksta: "Atzīšanās kļūdā ir pirmais solis uz labošanos." Tomēr pati zināšana nespēj pārvarēt grēka verdzību. Labais ir labs pēc dabas likuma un pēc Dieva likuma. Taču grēks mūs noved pie nosliecēm, kuras atkārtojas pat tik bieži, ka tās jau sāk izlikties kā likums. Svētais Pāvils runā par „grēka likumu”, kurš iemājojis viņa miesā un kurš cīnās pret gara likumu. Vēstules romiešiem 7. nodaļā viņš šo cīņu apraksta ļoti suģestīvā veidā: "Es nesaprotu, ko daru: jo nedaru labu, ko gribu, bet es daru ļaunu, ko ienīstu. Bet ja es daru to, ko negribu, tad es piekrītu likumam, ka tas ir labs. Bet tagad jau ne es to daru, bet grēks, kas manī mājo (...) Kas mani atbrīvos no šīs nāvi nesējas miesas? Lai pateicība Dievam, caur Jēzu Kristu mūsu Kungu!” (Rom 7,15- 25) Svētais Pāvils personīgi piedzīvoja to, ko Kristus apsola visiem cilvēkiem, proti, ka darīs mūs par patiesi brīviem cilvēkiem. Katedrāle.lv | 
