Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Kas notiek?  Kurzemē

Iepazīsimies ar priesteri Jaroslavu Sloviju
12.04.2014 pl. 10:59
Kopš marta mēneša Liepājas diecēzes priesteru saimei ir pievienojies poļu priesteris Jaroslavs Slovijs, kurš patlaban apgūst latviešu valodu, lai varētu uzsākt priestera kalpojumu Latvijā. Piedāvājam interviju ar šo priesteri.

Lūdzu, pastāstiet par sevi!

Esmu dzimis Polijas Rietumu daļas pilsētā – Bidgoščā, tradicionālā katoļu ģimenē, kurā katru rītu un vakaru pulcējāmies kopā uz lūgšanām. Pāri ielai pretī mūsu mājai atrodas baznīca, kurp es bieži devos. Kad vecāki gāja uz darbu, es tiku atstāts bērnudārzā pie klostermāsām. Māsas mani audzināja, bet tā nebija oficiāla iestāde, jo tajā laikā vēl bija komunistiskā valsts iekārta. Pamatizglītību ieguvu vispārizglītojošajā skolā un paralēli apmeklēju arī mūzikas skolu. Pēc tam gribēju kļūt gan par mūziķi, gan maiznieku. Rezultātā ieguvu abas profesijas. Maiznieka iemaņas pēc tam lieti noderēja misijās. Tālāk mans ceļš aizveda uz Semināru Gņezno (Polijas pirmā galvaspilsēta).

Kā jūs sevī sajutāt aicinājumu uz priesterību?

Man bija dievbijīga vecmāmiņa, kura vienmēr mani mudināja domāt – kas es būšu, kad izaugšu. Es par šo jautājumu ilgi domāju. Kad man bija septiņpadsmit gadu, es saklausīju iekšēju balsi – varbūt kļūsi par priesteri? Šī doma mani neatstāja, tādēļ nolēmu to pārbaudīt, lai redzētu – vai tas ir mans ceļš. Katrā Semināra mācību gadā Dievam uzdevu jautājumu: „Vai būšu Tev noderīgs kā priesteris?” Apstiprinošas atbildes saņēmu caur dažādiem notikumiem, mācībām, pasniedzējiem. Kad pienāca laiks izlemt – vai kļūšu par diakonu, atkal Dievam uzdevu savu jautājumu: „Dievs, vai tiešām es Tev būšu noderīgs?” Šoreiz atbildi nevarēju saklausīt. Tomēr izrādījās, ka Dievs ar mani bija runājis 24 stundas diennaktī, tikai es esmu bijis kurls un neesmu to dzirdējis. Šī pieredze mani iemācīja Dievā klausīties ne tā, kā es vēlos, bet tā, kā Viņš runā. Priesterības svētību saņēmu caur Polijas primasa (lat. val. primas – pirmais), Juzefa kardināla Glempa roku uzlikšanu. Uzsāku kalpot Inovroclavā kādā draudzē, tur arī mācīju jauniešus vidusskolā un medicīnas licejā. To toreiz veicām brīvprātīgi, bez samaksas.

Kā nokļuvāt Kazahstānā?

1995. gadā dominikāņu tēvs Marcins Babrajs mani aicināja doties uz Kazahstānu, lai palīdzētu tur vadīt Fatimas rekolekcijas. Atkal jautāju Dievam – vai tā ir Viņa griba? Apstiprinošu atbildi saņēmu caur to, ka mans bīskaps tam piekrita.

Tas bija ekonomiski ļoti smags periods Kazahstānas vēsturē. Piemēram, elektrība tika pieslēgta tikai vienu reizi nedēļā uz divām stundām, un neviens nezināja, kad tas būs. Mēs tajā laikā kopā bijām tikai 40 katoļu priesteri visā Centrālajā Āzijā, kas aizņem divas reizes lielāku teritoriju nekā Eiropa. Pēc četriem tur aizvadītiem mēnešiem nolēmu, ka tur vēlos palikt ilgāk, jo bija liels priesteru trūkums. Atgriezos Polijā un veselu gadu gaidīju bīskapa atļauju turpināt kalpošanu Kazahstānā. Toreiz es sapratu, ka tad, ja ir skaidrs, kāda ir Dieva griba attiecībā uz mani, es neatkāpšos. Tā es 1997. gadā atgriezos Kazahstānā un šajā zemē kalpoju līdz 2013. gadam.

Draudzē, kurā kalpoju, bija kādu 15 tautību cilvēki, jo teritorija bija ļoti liela. Tur satiku arī latviešu klostermāsu Tereziju Piju PIJ, kura tagad ir atgriezusies Latvijā un dzīvo Liepājā. No viņas daudz mācījos tieši misionāro kalpošanu. Pēc desmit prāvesta amatā vienā draudzē nokalpotiem gadiem Kazahstānas arhibīskaps, metropolīts mani aicināja kalpot pie viņa. Divus gadus biju atbildīgs par sekretariāta darbu un arhibīskapa mājas darbības nodrošināšanu, kā arī biju atbildīgs par diennakts nepārtraukto adorāciju katedrālē.

Kā pēc 16 Kazahstānā aizvadītiem gadiem nokļuvāt Liepājā?

Smagi saslimu un man bija jāmaina klimats, devos uz Kazahstānas dienvidiem – Alma-Atu, netālu no Ķīnas robežas. Tomēr manam veselības stāvoklim vēlams bija piejūras klimats. Kādā žurnālā izlasīju interviju ar jauniesvētīto Liepājas diecēzes bīskapu Viktoru Stulpinu, kurā viņš stāstīja par priesteru nepieciešamību savā diecēzē. Aizrakstīju vēstuli un saņēmu uzaicinājumu šeit ierasties. Pirmo reizi Liepājā biju septembrī, iepazinos ar bīskapu Viktoru, un viņš man teica, ka esmu te vajadzīgs. To uzskatīju par Dieva atbildi caur bīskapa muti.

Kāda ir šobrīd jūsu dzīve Liepājā?

Mācos latviešu valodu, iepazīstos ar draudzes cilvēkiem, diecēzes priesteriem, lasu šīs zemes vēsturi. To visu cenšos darīt ar mīlestību. Apbrīnoju Latvijas skaistumu un latviešu iekšējo briedumu un dziļo sakopotību, īpaši Kurzemē. Skatīšos – kādi ir Dieva plāni attiecībā uz manu nākotni. Joprojām turpinu meklēt Dieva gribu, un lūdzu aizlūgt par mani un citiem priesteriem, lai mēs prastu dzīvot saskaņā ar šo gribu.

Intervēja Ieva Liede
Laikraksts "Nāc"