Vai tas ir tikai brīdis, kad sist sev krūtīs, vai arī izdevība, lai raudzītos uz otru tāpat kā suns, zinādams, ka pārkāpis sava saimnieka pavēli, tomēr raugās uz viņu, cerībā iežēlināt ar savām lielajām, „nevainīgajām” ačtelēm? Varbūt mana vaina aprobežojas ar dziesmas vārdiem, kurus vismaz reizi gadā dzirdam Aglonas krustaceļā: Manu grēku vaina tā, piedod, labais Pestītāj!? Vaina liek Ādamam paslēpties no Dieva. Vaina liek vainot Ievu. Vaina katra cilvēka ikdienā ienes nedrošību, bailes, kas mēdz arī paslēpties aiz naida un atriebības. Cik grūti ir izturēt sevi – cik viegli ir otru padarīt par vainīgu. Jūdas, sajuties vainīgs, atrod risinājumu cilpā... Pēteris – izplūst asarās un bēg..., Magdalēna – raud..., romiešu kareivis – apliecina ticību..., un tikai Bezvainīgā stāv un raugās tajā, kurš „uzņēmās visas mūsu vainas”. Tas liekas sērīgi, bezcerīgi un nožēlojami... un vienlaikus tas, šajā patiesības stundā, ir dzimstošās Baznīcas attēls. Bet arī jūdi neatpazīst Jēzū gaidīto politisko „mesiju”, ko paši bija izveidojuši, arvien attālinoties no Ābrahama ticības. Pilāts, pagāns, cenšas Jēzu atbrīvot, tomēr nespēj un padodas, lai Jeruzalemē būtu miers. Neviens nevēlas būt vainīgs: Jūdas atgriež 30 sudraba gabalus; jūdi redz Jēzū zaimotāju, kurš ir pelnījis nāvi; Pilāts mazgā rokas. Visi ir vainīgi, neviens negrib tāds būt. Neviens nav atpazinis Dievu tādu, kāds Viņš patiesībā ir. Jēzus, šaustīts un mocīts, saņem spriedumu: vainīgs. Vaina tiek „dzēsta” ar sodu. Nāve. Tomēr līdz sodīšanas brīdim vēl ir ceļš ejams – vainīgā ceļš. Krusta ceļš. Ceļš, kurā nevainīgais uzņemas un nes tavas un manas vainas, krītot un ceļoties, un atkal krītot, un atkal ceļoties. Mea culpa – mana vaina. Jēzus ceļš uz Golgātu krustojas ar Kirēnes Sīmaņa ceļu uz mājām. Tas ir parasts cilvēks, kurš ārpus ierastā nav spējīgs uzņemties kādu īpašu pienākumu. Viņš nāk no darba un priecājas par pelnītām pusdienām. Evaņģēlisti uzsver, ka viņš tika piespiests nest krustu – krustu, kas Jēzum ir par smagu. Cik bieži tu negaidīti sastopies ar „nastu”, ar uzdevumu, kuru neesi gatavs nest, tomēr esi spiests nest? Slimība, nāve, nelaime... Labi vai slikti – ciešanas ir jānes: sacelšanās neko nedod. Kirēnieša ceļš kļūst par žēlastības ceļu. Un es tik bieži bēgu prom, mainu ceļu, izvēlos šaurās, nezināmās ieliņas, lai tikai „neuzskrietu” Jēzus ceļam uz Golgātu. Mea culpa – mana vaina. Evaņģēlisti to skaidri nesaka, bet, visticamāk, Kirēnietis iet ar Jēzu līdz pat Golgātai, tātad, arī krīt otro un trešo reizi. Un tas ir atgādinājums tev, kurš uzskata sevi par superkristieti un domā, ka nekad nekrīti. Bet tas ir atgādinājums arī tev, kurš domā, ka nemaz nav vērts dzīvot attiecībās ar Dievu, jo tāpat sanāks grēkot. Mēs visi grēkojam, visi krītam... diemžēl ne visi ceļamies. Bet kuram gan patiktu palikt guļam uz ielas, lai garāmgājēji nosodoši rādītu ar pirkstu, lai bērneļi spārdītu kājām, lai kostu suņi? Nevienam! Un tāpēc jāceļas ikreiz, kad krītam. Jāatzīst grēks ikreiz, kad grēkojam. Golgātā Jēzus tiek izģērbts. Ādams atkal ir Dieva priekšā. Šajā miesā redzams viss, ko Tēvs dāvā cilvēkiem. Dievs neko nepatur sev – gadu tūkstošiem Viņš dāvā cilvēkiem šo pašu kailo miesu katrā Svētajā Misē. Dēls tiek sists krustā un pacelts, karādamies starp debesīm un zemi kā grēcinieks, kurš ir tālu no Dieva, tālu no debesīm. Bet tieši šādi grēcinieks atkal spēj nākt tuvu debesīm. Jēzus izstiepj rokas – gan pretī grēciniekam, kurš nožēlo, gan otram, kurš zaimo un novēršas. Jēzus izstieptās rokas sasniedz zemes robežas, sasniedz katru cilvēku. „Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara” – šādi skan Jēzus testaments. Tēvs, piedod manas vainas, jo es tik bieži nezinu, ko daru. Mea maxima culpa – mana vislielākā vaina. Un tev tiek piedots. „Ir piepildīts!” Viņš kliedz un mirst. Nevainīgā nāve deldē grēcinieka vainas. Visas vainas. Grēka atzīšana un nožēla balstās Baznīcas lūgšanā: tādēļ es lūdzu Vissvētāko Jaunavu Mariju, visus eņģeļus un svētos un jūs, brāļi, aizlūgt par mani Kungu, mūsu Dievu. Bezvainīgā bez vainas vainīgā priekšā stāv un aizbildina par mums. Šis ir brīdis, kad tavs ceļš krustojas ar Jēzus ceļu. Celies, iesim, lai caur nāvi iegūtu dzīvību. Lai augšāmceltos. Salīdzinot ar visu pestīšanas vēsturi, ar Jēzus dzīvi, pat ar Krusta ceļu un karāšanos starp debesīm un zemi, Augšāmcelšanās aizņem tikai mirkli. Un tomēr – šis mirklis uz visiem laikiem pārvērš cilvēces vaigu. Šajā lielajā opusā ieskanas pavisam jauna nots, veidojoties par atpestīto dziesmu, par jaunās dzīves uvertīru un, vienlaikus, arī par lielo finālu. Augšāmcelšanās vijas cauri visai kristieša dzīvei un, ja tā pietrūkst, tad pietrūkst arī patiesā, labā un skaistā, pietrūkst Dieva. Lai mums drosme dzīvot Augšāmceltā dzīvi! Laikraksts "Nāc"
Foto: Fra Angelico "Mary Magdalene" (c 1480) |
