Ar šo jautājumu pāvests Francisks vērsās pie Svētā Pētera laukumā sanākušajiem trešdienas vispārējās audiences dalībniekiem. „Lieldienu prieka pamatā ir pārliecība, ka Jēzus ir dzīvs un darbojas Baznīcā un pasaulē,” viņš uzsvēra. „Kāpēc meklējat starp mirušajiem to, kurš ir dzīvs?” (Lk 24, 5), jautāja eņģeļi sievietēm, kuras Lieldienu rītā aizgāja pie Jēzus kapa un atrada to tukšu. Šis pats jautājums bija Franciska vadītās katehēzes mācības centrālais temats. Svētais tēvs aicināja pārdomāt, kādu ceļu es izvēlos, lai satiktu dzīvo un augšāmcēlušos Kristu.
„Cik gan bieži mēs meklējam dzīvību starp nedzīvām lietām, starp lietām, kas nevar dot dzīvību, starp lietām, kas šodien ir, bet rīt vairs nebūs, starp lietām, kas paiet…!” teica pāvests. „Kāpēc meklējat starp mirušajiem to, kurš ir dzīvs? Mums jāatceras šie vārdi vienmēr, kad noslēdzamies jebkāda veida egoismā vai pašapmierinātībā; kad ļaujamies šīs pasaules varas vai lietu valdzinājumam; kad aizmirstam Dievu un tuvāko; kad savas cerības liekam uz pasaulīgo tukšību, naudu, panākumiem. Tad Dieva Vārds mums saka: „Kāpēc meklējat starp mirušajiem to, kurš ir dzīvs?” Pāvests piebilda, ka pasaulīgās lietas var mums sagādāt prieku un apmierinājumu varbūt uz minūti, dienu, nedēļu vai mēnesi, bet kas notiek pēc tam? Pēc tam iestājas tukšums, piedzīvojam vilšanos.
Tāpēc Francisks mudināja audiences dalībniekus, lai viņi, pārnākuši mājās, savas sirds klusumā atkal uzdot sev minēto jautājumu. Kāpēc es savā dzīvē meklēju starp mirušajiem to, kurš ir dzīvs? Nav viegli būt atvērtiem Jēzus priekšā – viņš atzina. Uzrunā Svētais tēvs minēja arī trīs piemērus. Viņš parādīja, kāda bija apustuļa Toma, Marijas Magdalēnas un Emmausas mācekļu reakcija, satiekot Jēzu pēc augšāmcelšanās. Toms netic, viņam vajadzīgi acīmredzami pierādījumi, Marija raud, viņa redz, bet sākumā nepazīst Jēzu, savukārt Emmausas mācekļi ir nospiesti un jūtas sakauti. Katrs gāja savu ceļu. Viņi meklēja Jēzu starp mirušajiem. Kā ir ar mani? Kādu ceļu eju es, lai satiktu Jēzu? – jautāja pāvests, piebilstot, ka Kungs vienmēr būs man līdzās un, ja kļūdīšos, ievirzīs mani pareizā gultnē. Eņģeļu jautājums sievietēm noteikti palīdzēs arī man pārvarēt skumjas un atvērties prieka un cerības apvāršņiem, tādā veidā noveļot kapakmeņus un iedrošinot sludināt Labo dzīvības vēsti.
Vispārējās audiences laikā Francisks pateicās visiem, kuri sūtīja viņam apsveikumus Lieldienās un vārda dienā. „Diemžēl, cilvēciski nav iespējams atbildēt visiem,” viņš sacīja. „Tāpēc no sirds pateicos bērniem, jauniešiem, vecajiem ļaudīm, ģimenēm, draudzēm un reliģiskajām kopienām, asociācijām, kustībām un dažādām grupām, kas apliecināja man savu mīlestību un tuvumu”. Svētais tēvs arī lūdza visus turpināt lūgties par viņu un viņa kalpojumu Baznīcai. Uzrunājot jauniešus, pāvests viņus mudināja būt vienmēr dedzīgiem ticībā, jo tikai Jēzū varam sasniegt patiesu laimi. Slimniekiem atgādināja, ka apziņa par to, ka Kristus ir augšāmcēlies, sniedz slimam cilvēkam vislielāko mierinājumu. Jaunlaulātos aicināja dzīvot vienotībā ar Kristu un saskaņā ar Viņa Evaņģēliju.
Audiences noslēgumā pāvests vērsās ar speciālu aicinājumu pie visiem atbildīgajiem par cilvēku nodarbinātību. Viņš pieprasīja darīt visu iespējamo, lai bezdarbnieku sirdīs atkal pamostos cerība, kas tika atņemta, ekonomiskās krīzes rezultātā zaudējot darbu. Francisks pastāstīja, ka vakar saņēma video vēstījumu no Piombino tēraudlietuves strādniekiem, Toskānas apgabalā, kuri tūlīt zaudēs darbu. „Mani tas ļoti sarūgtināja,” viņš sacīja. „Dārgie strādnieki, dārgie brāļi, nezaudējiet drosmi, pāvests ir ar jums vienots un lūdzas par jums, lai tad, kad izdziest cilvēciskā cerība, paliktu dzīva dievišķā cerība, kas mūs nekad nepieviļ”. Skumstot kopā ar šiem ģimenes tēviem, kuriem tiek liegtas tiesības strādāt un pelnīt saviem bērniem iztiku, Francisks sacīja visiem atbildīgajiem: „Lūdzu, atveriet acis un nepalieciet sēžam ar klēpī saliktām rokām!” Radiovaticana.va |
