Lai arī Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svinēšana ir izteikti katoliska tradīcija, šī gada mūsu puses svētceļnieku pulks ir neparasti starpkonfesionāls — ceļā izvēlējusies doties gan Lidija no Talsu baptistu draudzes, gan Arta no Talsu Kristīgās sadraudzības, gan vecticībnieks Andrejs no Rīgas, raksta "Talsu Vēstis". Lidija Ēce doties svētceļojumā ar kājām vēlējusies jau sen. Kad pirms pāris gadiem uzzinājusi, ka no mūsu puses tagad uz Aglonu ir iespēja doties vien ar velosipēdu, nodomājusi, ka tad viņai tas nav vajadzīgs. Tomēr šogad, ik mēnesi tiekoties ar citu draudžu jauniešu vadītājiem, tikusi iedrošināta un izlēmusi svētceļojumā piedalīties. «Svētceļojumā esmu gribējusi doties tāpēc, ka tas ir laiks Dievam. Ir konkrēti cilvēki, par kuriem šajā laikā lūgšu. Man ir arī jautājumi, uz kuriem ceru saņemt atbildes. Līdz šim bijušas vairākas sadzīviskas zīmes, kas ļāva saprast, ka man ir jādodas šajā ceļā. Ar katoļiem saprotos labi, un mums Talsos vispār visām draudzēm ir labas attiecības, tāpēc domāju, ka problēmu nebūs. Pat, ja es kaut kam nepiekrītu, drīkstu paturēt savu viedokli,» viņa vērtē. Apziņa, ka dienā nu ar velosipēdu būs jāmēro vidēji 80 kilometru, gan mazliet biedējot, bet griboties ticēt, ka viss būs labi. Arī Arta Millere jau sen vēlējusies doties svētceļojumā, bet pienākumi allaž likuši būt citur. Kad šogad šai iecerei atkal pieķērusies, bet bijušas šaubas, vai svētceļojums fiziski būs pa spēkam un izdosies dabūt visu nepieciešamo, palīdzējis kāda cilvēka aizrādījums, ka cilvēki dzīvo, 80 procentos gadījumu domājot, prātuļojot un apcerot visu, kamēr ieceres vai sapņi zūd, bet tikai 20 procentos gadījumu rīkojas. Nu Arta izlēmusi rīkoties un paļauties, ka Dievs ceļā palīdzēs. «Man ļoti patīk starpkonfesionāli pasākumi. Lai gan šis ir vairāk katolisks, jūtu, ka gaidīts ir ikviens, un mūs, kristiešus, nevajadzētu dalīt pa konfesijām — esam viena Tēva bērni! Kopīgi pasākumi vieno, liek arī mācīties citam no cita,» uzskata Arta. Priesteris Toms Priedoliņš, kura vadībā svētceļnieki ir devušies ceļā, šo ikgadējo pieredzi atzīst par nepieciešamību. «Iziet no sevis, no savas komforta zonas, no ikdienas rutīnas. Izvērtēt to, kas ir svarīgākais. Tas ir laiks, kad var mācīties sevi dāvāt citiem, mācīties mīlēt Dievu un tuvāko. Katru reizi var atklāt kaut ko jaunu vai arī atcerēties aizmirsto. Dievs vienmēr ar kaut ko pārsteidz, un tāds ir svētceļojums — piedzīvojums ar Dievu,» spriež priesteris. Talsuvestis.lv | 
