Nikodēms bija cilvēks, kurš mīlēja Dieva Vārdu un bija to studējis ar lielu centību. Vēloties rast atbildes uz saviem jautājumiem un šaubām, viņš nāca pie Jēzus naktī. Tieši viņam Jēzus saka vārdus, kuri toreiz šķita īpaši noslēpumaini: “Cilvēka Dēlam jābūt paaugstinātam, lai katrs, kas tic, iemantotu mūžīgo dzīvi.” (Sal. Jņ 3, 14-15)
Toreiz Nikodēms vēl nevarēja saprast, ka šie vārdi savā ziņā ir kopsavilkums visai Kristus misijai uz zemes. Kad Jēzus runāja par savu paaugstināšanu, Viņš domāja par krustu Kalvārijas kalnā. Tomēr, lai darītu to saprotamāku, Jēzus atsaucās uz Vecās Derības notikumiem, kad Mozus tuksnesī pacēla uz augšu vara čūsku un tās uzlūkošana atjaunoja veselību un izglāba dzīvību izraēliešiem, kurus bija sakodušas indīgas čūskas. Patiesībā cilvēce jau savas eksistences sākumā bija saņēmusi nāvējošu kodienu no kādas citas čūskas – no sātana, kurš to saindēja ar grēku, kas izraisa nāvi. Vara čūska tuksnesī atbrīvoja no fiziskās nāves. Atbrīvošana no garīgās nāves – nāves, kuru izraisa grēks, – nāca caur Cilvēka Dēlu, kas tika “paaugstināts” uz krusta.
Naksnīgajā sarunā Jēzus palīdz Nikodēmam atklāt patiesos Dieva nodomus un sagatavo šo dedzīgo Svēto Rakstu pētnieku, lai viņš, pienākot īstajam laikam, saprastu Kristus krusta noslēpumu. Viņu sarunas laikā šie nodomi vēl attiecas uz nākotni, bet jau pēc neilga laika Nikodēms pats kļūs liecinieks to piepildījumam, kad Jeruzalemē redzēs Cilvēka Dēlu paceltu krustā.
Tā šī naksnīgā saruna ir kļuvusi vēl dziļāka: kāpēc krusts? Kāpēc Cilvēka Dēlam jābūt “paaugstinātam” uz krusta koka? Tāpēc, ka Dievs tā mīlēja pasauli, ka atdeva savu viendzimušo Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvi (Jņ 3, 16).
Jā, mūžīgo dzīvi. Tieši par šādu pestīšanu runā Jēzus: par mūžīgo dzīvi Dievā. Būt “glābtiem” nozīmē to, ka ikviens cilvēks var tikt dziedināts no grēka, kas cilvēci saindējis.
Jēzus pēc savas augšāmcelšanās apustuļiem sacīja: “Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti.” To teikdams, Viņš tiem rādīja savas krustā sišanas rētas, lai mācekļi saprastu, ka tieši krustā ir apslēpts spēks piedot grēkus un dziedēt cilvēku sirdis. Ikviens, kas Viņam tic, ikviens, kas saskata krustā un Krustāsistajā Pestītāju, atrod Viņā mūžīgās dzīves spēku, jo mēs saņemam grēku piedošanu, pateicoties Kristus upurim. Būt krustāsistam, vienkāršiem vārdiem runājot, nozīmē būt apkaunotam un pazemotam. Bet Dieva acīs tas nozīmē būt paaugstinātam. Kas cilvēciski šķiet neveiksme, Dievam ir upurgatavas mīlestības vislielākā uzvara.
Caur krustu Dievs nepārtraukti pasludina pasaulei bezgalīgo mīlestību, kuru neviens radītais ļaunums nespēj uzvarēt. Jā, krusts paliek, lai katrs cilvēks varētu atrast ceļu uz pestīšanu. Jo caur krustu pasaule ir pestīta! Foto: Nikodēma saruna ar Jēzu naktī (Attēls atrodas Tallinas Dominikāņu klosterī) Mieramtuvu.lv | 
