Vai arī tevi priecina sastapšanās ar Jēzu? Kāpēc tik vēsas ir tavas pateicības pēc svētās Komūnijas. Cik reizes Sv. Raksti min par to, ka Jēzus lauza maizi, gandrīz vienmēr ir arī minēts, ka Jēzus pateicās. Sv. Augustīns saka, ka ar to Jēzus mūs gribēja pamācīt, ka mums ir jāpateicas sevišķi pēc Sv. Komūnijas. Sv. Margarita, Ungārijas ķēniņa meita pēc Sv. Komūnijas pavadīja visu dienu pateicībā, pat nepieņemdama barību, bet mēs paliekam tik vēsi un nolaidīgi. Sv. Jānis Hrizostoms nopeļ tādas komūnijas, pēc kurām cilvēks tūlīt steidzas pie sava darba, vai pat vēl ļaunāk: cilvēks nododas tukšām sarunām, jokiem, dīkdienībai. Viņš norāda uz Jūdu. Tas, pieņēmis Sv. Komūniju, nepaliek vienībā ar apustuļiem, bet izsteidzas ārā, lai sarunātu, kā Jēzu nodot. Nedrīkstam sekot Jūda paraugam. Apdomāsim pravieša Ageja vārdus: „Jūs ēdat un netopat sāti, jūs dzerat, bet neatdzeraties.” (Ag. 1,6). Vai arī mums nenotiek tāpat? Mēs varbūt baudām gan Kristus miesas un asinis, bet jūtam lielu garīgo tukšumu. Kā tas gadās, ka cilvēks tuvojas dievišķajam mīlestības ugunskuram, tomēr pats nemaz neiesilst un paliek tik nožēlojami vēss? Kā tas notiek, ka pie cilvēka ierodas viesos pats debess un zemes Karalis un tomēr cilvēks paliek tik nožēlojami nabadzīgs? Varbūt visa vaina ir meklējama nepilnīgā pateicībā pēc Sv. Komūnijas – tās ir tik īsas un vēsas. Neko nepalīdz saules stari, lai arī cik karsti tie nebūtu, ja tu izvairīsies no tiem, tad tevi viņi nesasildīs. Arī neko tev neaplīdzēs tas, ka Jēzus ierodas pie tevis ar visām savām bagātībām, bet tu tīšu prātu aizbēgsi no viņa. Mana dvēsele, centies novērtēt to lielo žēlastību, kas tev tiek dota, par to bagāto svētību, kas pār tevi nāk tanī lielajā mirklī, kad pats debesu Valdnieks labvēlējas nāk pie tevis. Paliec vienatnē ar savu Dievu un Kungu, pūlies veltīt viņam savu uzmanību, kā to dara draugs, kas sarunājas ar savu sirsnīgo draugu. Kaut jel mēs saprastu šī lielā acumirkļa vērtību! Miljoniem dažādi cilvēki varētu mani apskaust, bet varbūt es pats tomēr neizprotu, kādu godu man visaugstākais parāda. Visa Vecā Derība ar ilgām ir gaidījusi To, kuru man ir atļauts savā sirdī uzņemt un ar kuru es tik necienīgi apejos, atstādams viņu vienu manā nabadzīgajā sirdī, pat necenzdamies viņam pienācīgi pateikties. Mēs visi nopeļam Ezava vieglprātīgu. Viņš tā mazvērtēja pirmdzimtā dēla tiesības, ka vieglprātīgi viņš tās pārdeva Jēkabam par lēcu viru. Ar to pašu īslaicīgas apetītes patikas labā viņš atteicās no lielām svētībām sev un saviem pēcnācējiem. Vēlāk viņš pats to nožēloja un dusmojās uz Jēkabu, kas bija rīkojies daudz tālredzīgāk un gudrāk. Bet mūsu nolaidība pateicības pienākumā ir nesalīdzināmi lielāka un peļamāka. Arī šīs vienaldzības sekas ir daudz peļamākas. Tas labi jāiegaumē. T. Pētera Upenieka MIC biogrāfija. Foto: Magnificat.lv | 
