No vidusmēra kristieša skatiena bieži ir slēpta patiesība, ka pat tie katoļi, kuri varētu kalpot kā priekšzīme citiem, bieži savā dvēselē cīnās un arī zaudē cīņā ar savām kaislībām un egoismu. Tas nav brīnums, jo visi vēl esam ceļā, un tāpēc ne par vienu dzīvo nav iespējams pateikt, ka viņš ir svēts, jo tas ir dēmonisks kompliments, kas nemaz nekalpo svētumam, bet lepnībai.
Pravietis Ezehiēls mums šodien norāda uz vienu no lielākajiem šķēršļiem ceļā uz patiesu atgriešanos. Viņa vārdiem piemīt ne tikai dziļi psiholoģiska, bet pirmkārt teoloģiska patiesība. Bet visu pēc kārtas.
Mūsu trūkumi ir mūsu stipro pušu turpinājums. Dievs mūsu psiholoģijā ir ierakstījis tā saucamos aizsardzības mehānismus. Gadās, ka cilvēks pārdzīvo lielu stresu sakarā ar kādu traumatisku dzīves notikumu. Prāts, cilvēkam neapzinoties, tad izmanto kādu no aizsardzības mehānismiem, lai viņš, vienkārši sakot, nesajuktu. Cilvēks var tādu traumatisku notikumu “aizmirst” vai arī kaut kādā veidā paskaidro to pats sev, racionalizē. Var meklēt mierinājumu otra cilvēka apskāvienos, it kā atgriežoties agrīnajā bērnībā, kad māte bija mierinājuma un drošības sajūtas avots. Šie un citi mehānismi mums palīdz izdzīvot un funkcionēt tālāk, par spīti saņemtajām traumām, kaut arī tās vienmēr mūs ietekmēs. Bet problēma rodas tad, kad līdzīgs “aizsardzības mehānisms” ieslēdzas sirdsapziņai.
Tas ir šokējoši, bet mēs gandrīz neesam spējīgi izdarīt neko ļaunu. Neesam spējīgi, kamēr paši sev neatrodam attaisnojumu, kāpēc to darām. Piemēram, ja vīrs ir neuzticīgs savai sievai, viņš, protams, apzinās, ka lauž doto zvērestu, neviens nepateiks, ka viņa rīcība ir laba; tomēr cilvēks meklēs attaisnojumu: sieva paliek vecāka, mazāk pievilcīga, raksturs nav medus, bet viņam taču gribas īstas jūtas, īstu mīlestību! Un tādā garā viņš turpina dzīvot grēkā, jo viņam taču arī ir tiesības uz laimi. Lūk, kur slēpjas mūsu sirdsapziņas “aizsardzības mehānisms”, bet tas nekalpo pestīšanai.
Vai tas, ko tikko teicu, nav līdzīgs pārmetumam, kurš tiek izteikts Dievam un par kuru runā Ezehiēls? Jūs sacījāt: “Kunga ceļš nav taisns.” Ja pieķeram sevi grēkā, tad pēdējais, ko mēs tajā vainojam, esam mēs paši. Vainīgi ir apstākļi, citi cilvēki, daba, psihe, Dievs, bet tikai ne es. Esmu dzirdējis pārmetumu, ka garīdznieki speciāli aizliedz tieši to, kas ir vispatīkamākais un dabiskākais. Visbiežāk sastopamais attaisnojums ir: “Bet visi taču esam tikai cilvēki!”
Suns kož, jo viņš ir tikai suns, bet cilvēkam ir izvēle. Protams, ir attaisnojoši faktori, bet tomēr, atšķirībā no dzīvniekiem, lielākā vai mazākā mērā mums ir iespēja “manevrēt”. Un sanāk, ka grēka attaisnošana ir cilvēciskās dabas – dabas, kas veidota pēc Dieva līdzības un attēla, – pazemināšana, nicināšana.
Ezehiēls mums rāda ceļu, kā tikt vaļā no pašattaisnošanas slazdiem: “Tad klausieties, Izraēļa nams! Vai tad mans ceļš nav taisns? Vai tad drīzāk jūsu pašu ceļi nav nekrietni?” Uzdodot sev šo jautājumu, pieļaujot, ka mūsu grēku iemesls ir mūsu izvēle, mēs varam tuvināties Kungam.
Reiz biju liecinieks interesantam gadījumam. Sakristejā ienāca kāda sieviete, kas, visticamāk, pēdējo reizi bija baznīcā savu kristību dienā. Ienāca un teica “labdien”, bet garīdznieks diezgan asi atbildēja: “Nevis “labdien”, bet: “lai ir slavēts Jēzus Kristus”!” Sieviete nobijās un uzreiz pat nespēja noformulēt savu lūgumu. Neviļus atcerējos dienu, kad gāju izņemt savu pirmo pasi. Sieviete, kas nodarbojās ar dokumentu noformēšanu, bija tikpat “laipna”, kā rezultātā es sabojāju divas veidlapas, kamēr uzrakstīju visu, kā vajag. Bet šis pamudinājums sacīt: “Lai ir slavēts Jēzus Kristus!” – vai tik tā nebija Dieva vārda nelietīga valkāšana? Kaut arī garīdznieks būtu jādēvē par taisnīgu, vai tiešām viņš bija taisnīgs? Vai nav tā, ka mēs, īstie katoļi, kas pērkam Mieram tuvu un lasām to no A līdz Z, reizēm aiz taisnīguma aizkara slēpjam vēl lielākus grēkus nekā tie cilvēki, kuru grēki ir kā uz delnas – redzami visai pasaulei? Protams, negrēkojam atklāti, varbūt tikai domās, bet varbūt negrēkojam, jo nav tādas iespējas. Savukārt tam, kurš mums šķiet ļaundaris, varbūt sirds ir atvērta un varbūt viņa rīcībai ir attaisnojums?
Tas, kurš mēģina attaisnot pats sevi, atsakās no vislabākā Advokāta, jo vārds Parakletos, ar ko tiek apzīmēts Svētais Gars, nozīmē “mierinātājs”, “attaisnotājs”, “advokāts”. Kamēr citi ir vainīgi manos grēkos, tikmēr nav iespējams saņemt patiesu attaisnošanu. Bet, ja es atzīstu savu vainu, piekrītu tam, ka tiešām esmu vājš grēcinieks, nevis citi cilvēki vai apstākļi ir vainīgi manos kritienos, bet es pats, tad Dievs dāvā savu attaisnošanu.
Nebrīnies, ka muitnieki un netikles pirms mums var ieiet Debesu valstībā! Tas nav tāpēc, ka viņi ir taisnīgāki, bet tāpēc, ka apzinās savu grēku. Tas nav apslēpts. Un tāpēc viņi saņem Attaisnotāja piedošanu. Un kā būs ar tevi? Mieramtuvu.lv |
