Viņš bija ar dziļu ticību un gudrību apveltīts Baznīcas tēvs. Tādēļ viņu, kā garīgo tēvu, arī atceramies gan Latgalē, kur kardināls dzimis gan Kurzemē, kur kalpojis divdesmit gadus, gan visā Latvijā un aiz tās robežām. 1.oktobrī, sv. Terēzes no Lizjē dienā, tika svinēta pateicības Svētā Mise Rēzeknes Vissvētās Jēzus Sirds katedrālē un pēc tam iesvētīts Julijana kardināla Vaivoda piemineklis. Sv. Misē, uz kuru bija pulcējušies Rēzeknes – Aglonas diecēzes priesteri, kā arī Latvijas Saeimas deputāti, ministri un pašvaldību vadītāji, bīskaps Jānis Bulis runāja, par kardināla Vaivoda dzīves gājumu, padarītajiem darbiem un atzinību, ko sniedza tauta un Baznīca. Tā bija laba vēstures un patriotisma stunda kuplajam skolēnu pulkam, atgādinājums politiķiem par viņu misiju un atbildību Dieva un tautas priekšā, kā arī visiem klātesošajiem, kuri bija pulcējušies no dažādām Latgales draudzēm. Pēc dievkalpojuma priesteri kopā ar bīskapu Jāni Buli, goda viesiem un tautu devās pie kardinālam Vaivodam veltītā pieminekļa, kur jau svinīgi skanēja pūtēju orķestra mūzika. Vaivoda krūšutēls sagaidīja uzkalniņā starp katedrāli un Rēzeknes Katoļu vidusskolu. Kultūras biedrības “Latgalieši” valdes loceklis Pēteris Keišs uzrunāja klātesošos, atgādinot, ka kardināls Vaivods darbojās grūtajos pēckara gados un rūpējās par Baznīcu. Pateicīgas par šo kalpošanu ir arī bijušās PSRS republikas uz kurām tika sūtīti daudzi priesteri, kuri pabeidza Rīgas Garīgo semināru. 28 gadus kardināls vadīja Baznīcu Latvijā. Viņš veltīja tēvišķu mīlestību priesteriem. “Vaivods bija aktīvs, sava laikmeta ļaudīm piederošs, ar augstu ētisko ideālu noturību, dziļi reliģiozs katoļu garīdznieks, turklāt, viņš bija apveltīts ar literārām spējām,” teica Keišs. Dekāns Pāvels Zeiļa MIC un Jānis Stepiņš noņēma simbolisko ziedu vītni, pieminekli atklājot. Bīskaps Jānis Bulis iesvētot pieminekli teica: “Kardināls Vaivods veltīja sevi dzimtenes uzplaukumam, kalpošanai Baznīcai un Dievam. Vaivods veicis lielus un mazus pienākumus, daudz cietis par Baznīcu. Tieši to mēs gribam mācīties no mūsu kardināla Vaivoda, jo viņš visu darīja ļoti apzinīgi, ļoti cītīgi. Lūgsim Dievu, lai Viņš viņu apveltī ar mūžīgu algu debesu valstībā, bet mūs, kas dzīvojam šajā zemē, apveltī ar bagātīgu svētību, lai mēs spējam dzīvot nevis sev, bet saviem tuvākiem, lai mēs prastu dzīvot Dievam, kurš ir mūsu Radītājs un devis šo zemi.” Pieminekļa autore tēlniece Svetlana Marčenko savā uzrunā apliecināja, ka uzņemties īstenot bīskapa Buļa ieceri – kardināla Vaivoda pieminekli, bija liela atbildība, bet to vadīja Dieva roka. Tēlniece teica: “Svētajā Misē es sapratu vienu lietu, ka lai nodzīvotu dzīvi ir jāklausa savai sirdsapziņai. Šeit, šajā piemineklī Julijans Vaivods turas pie krusta, kuru gandrīz neredz, bet tas pastāv, tas ir mūsu, katra cilvēka liktenis – krusts. Ar otru roku viņš svētī. Lai katrs cilvēks nodzīvo šo dzīvi esot saskaņā ar savu sirdsapziņu. Šo darbu veikt palīdzēja Dievs, bet uz zemes bija arī trīs cilvēki – bīskaps Bulis, Pēteris Keišs un mazais strādnieks, kurš varēja piepildīt un materializēt šo ideju. Brīdī, kad bija grūtības ar veselību vai citi apstākļi, es sapratu, ka dažiem no viņiem tā ir “gulbja dziesma” izveidot pieminekli Juliānam Vaivodam. Teicu tā: “Es to izdarīšu!” Es gribu aicināt visus cilvēkus, kas ir šeit un visu kristīgo pasauli, lai neviens nebaidās darīt, jo te bija tikai trīs cilvēki, bet tagad, paskatieties, cik daudz. Mēs visi to izdarījām.” Julijans kardināls Vaivods ir nozīmīga personība arī Kurzemē. Viņš bija pirmais Liepājas Sv. Jāzepa katedrāles prāvests un stāvēja pie Liepājas diecēzes dzimšanas un attīstības 1938.gadā. Kalpoja Liepājas diecēzē kā kanclers, bet no 1940.gada 6.aprīļa kā ģenerālvikārs, no 1944.gada 7.oktobra jau kā bīskapa vietas izpildītājs. Nodibinājis Saldus, Silaiņu un Vaiņodes draudzes. Priesteris Gatis Mārtiņš
Foto: Gintars M. Heidemans | 
