Arī man ir jāzina, ka savas žēlastības Dievs man dos visdrošāk tad, kad ievērošu lūgšanas garu. Tas var būt mutvārdu lūgšanas vai apceres laikā, vai varbūt arī tad, kad, sevi nemeklējot, es pildu pienākuma darbus. Pūlēsimies iedomāties eņģeļus, kas dziļā godbijībā pielūdz Dievu. Par to sv. Jānis Atklāsmes grāmatā raksta, ka viņi Dieva priekšā nokrīt uz vaiga un Viņu pielūdz (Atkl. 7,11). Kas ir dievbijība? Par to katehisms saka, ka tā ir mūsu sirdsprāta pacelšana uz Dievu, lai Dievu slavētu, Viņam pateiktos, vai izlūgtu no Viņa jaunas žēlastības. Īstā dievbijība ir arī gara koncentrēšanās, lai izvairotos no izklaidības, paliktu pastāvīgā godbijībā un uzmanībā pret Dieva iedvesmām un Viņa pasludināto gribu. Īsti dievbijīga dvēsele ir pilnīgi nogrimusi Dieva pilnībā un skaistumā, tāpēc tādas dvēseles prāts kavējas savās domās un spriedumos pie Dieva. Tāda sirds atrod prieku, patiku un mīlestību Dievā, griba aizdegas mīlestības liesmās. Šī dievbijība svētajos nonāca līdz aizgrābtībai, ko var jau nosaukt par Dieva skatījumu. Tādā pacilātībā sv. Asīzes Francisks izsaucās: „Mans Dievs un mans viss!” Citi svētie ir citādiem vārdiem izteikuši savu sajūsmu un aizrautību. Dievbijības līdzekļi. Lai panāktu iekšējās dievbijības dāvanu, ir jālūdzas, lai Dievs to dotu un ilgi ir jāvingrinās dievbijīgā lūgšanā. Ir jāuzmana un jāsavalda ārējie jutekļi, jo tos nesavaldot, izsīkst arī iekšējā dievbijība. Dievbijība izstaro no sirds, un sirds viņu spēj saglabāt, tikai uzmanot ārējos jutekļus. Sv. Dorotejs saka: „Pieradinies nenovērst savas acis uz tukšām un nevajadzīgām lietām un piesargies no daudzrunības, jo tās izdzēš svētas, dievbijīgas un no debesīm nākošas domas.” Sv. Kasians saka, ka tikai tas spēj saglabāt dievbijību, kas akls, kurls un neredzīgs. Viņam jāprot skatīties tā, it kā viņš neredzētu un klausīties tā, it kā viņš nedzirdētu. Svētie to ir brīnišķīgi ievērojuši. Svētais Bernards jau bija veselu gadu nodzīvojis savā cellē un tomēr nezināja, kādi ir celles griesti, vai tie ir no dēļiem vai akmens. Sv. Palādijs bija divdesmit gadus nodzīvojis savā cellē un pat tad nezināja, kādi izskatās viņa celles griesti. Tāpēc arī viņi bija degsmes un dievbijības pilni. Ja tev trūkst šādas dievbijības, tad tagad vismaz apzinies, ka tev nav nekādas tiesības jautāt, kāpēc tev tādas dievbijības nav. Apceri dievbijības augļus. Sv. apustulis Pāvils raksta savam mīļajam māceklim Timotejam: „Aplamas vecu sievu pasakas noraidi, bet pats vingrinies dievbijībā! Jo miesas vingrināšana maz ko der, bet dievbijība derīga visam, jo tā ietver tagadējās un nākamās dzīves apsolījumus.” (1 Tim. 4,7-8) Viņš ar to gribēja teikt, ka nederīgi ir ārējie dievbijības darbi bez iekšējās dievbijības, pat gavēt un svētceļot ir kā miesa bez dvēseles. Ja darbiem trūkst dvēseles, tad tur nav ne dedzības, ne iekšējas gaismas, ne garīgā prieka. Bez dievbijības tu būsi kā izkaltusi zeme bez ūdens, neauglīga un sausa. Bez dievbijības būsi kā nekurināta krāsns ziemas laikā, salts un nederīgs. Turpretī ar dievbijības dāvanu apdāvināta tava dvēsele jutīsies pacilāta un apgarota, mīlestībā kvēlojoša un starojoša. Tāpēc lūdzies, lai Dievs tev dotu šo vērtīgo debesu dāvanu, kas tik cildena un derīga. Pūlies novērst visus kavēkļus, kas pretojas dievbijības garam, jo izņemot Dieva pieļautus pārbaudījumus, pa lielākai daļai mēs paši esam vainīgi, ja šīs dievbijības mums trūkst. Tāpēc šīs dienas apceres galvenais uzdevums ir: atrast un novērst visus galvenos dievbijības traucēkļus un šķēršļus; varbūt tā ir savas ziņkāres nesavaldīšana, pasaulīguma gars, egoisms un savas gribas dievināšana, pārāka saistīšanās pie patīkamām nodarbībām un pie patīkamām lietām. Jāprot panākt pašaizliedzības un atsacīšanās garu. No priestera P.Upenieka MIC sprediķu krājumiem | 
