Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Kas notiek?  Pasaulē

Igaunijas bīskaps: Nostādīt ģimeni un ģimenes dzīvi mūsu rūpju un cerību centrā
20.10.2014 pl. 18:10
Igaunijas apustuliskā administratora, katoļu bīskapa Filipa Žurdāna teiktais pēc tam, kad Igaunijas parlaments 9. oktobrī pieņēma pretrunīgi vērtēto partnerattiecību likumu, kas ļaus reģistrēt arī viena dzimuma civilas partnerattiecības.

Par likumprojektu nobalsoja 40 deputāti, pret 38. Vēl 10 parlamentārieši atturējās. Ja likumu parakstīs prezidents Tomass Hendriks lvess, tas stāsies spēkā ar 2016. gada 1. janvāri, un tikai tad, ja līdz tam laikam parlaments būs pieņēmis likuma ieviešanas noteikumus. Likums paredz, ka cilvēki, kuri dzīvo kopā neprecējušies, varēs reģistrēt savas partnerattiecības un līdz ar to noregulēt savstarpējās juridiskās attiecības. Atbilstoši likumprojektam savu kopdzīvi varēs reģistrēt arī viendzimuma pāri.

Bīskapa teiktais.

"Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu." (1 Moz. 2:24) Šie vienkāršie vārdi apraksta ģimeni un laulības modeli, kāds tas ir bijis no pašiem sākumiem cilvēka sirdī un cilvēka dabā, neskatoties uz laikiem, kultūrām un politiskajiem režīmiem. Pēdējo dienu laikā redzējām, kā, neraugoties uz daudzu cilvēku - starp tiem visu baznīcas konfesiju pārstāvju – pūlēm skaidrot ģimenes īpatnību un nozīmi, parlaments pieņēma likumu, kurš nenovēršami radīs grūtības izprast dzimumu atšķirību un laulības noturības būtiskumu ģimenē un audzināšanā.

Ir bijis ļoti maz diskusiju un padomu uzklausīšanas šajā tik nozīmīgā jautājumā, ka varam pateikt, ka mūs pašus gan uzņēma, tomēr nepieņemot to, ko runājām. Personīgi piedalījos vairākās diskusijās par šo tēmu, un man jāsaka, ka tajās vispār netika runāts ne par laulību ne par ģimeni kā cilvēciskas dzīves reālām sfērām. Attiecības starp vecākiem un bērniem tika skaidrotas tikai drošības sajūtas kategorijā. Tas, protams, ir kaut kas svarīgs, bet tas ir tikai viens no daudziem svarīgiem aspektiem, ko savā bagātībā nodrošina ģimene.

Turpretim tika uzsvērts, nesniedzot nekādu pamatojumu un pretrunā ar veselīgo saprātu, ka dzimumu atšķirība nespēlējot nekādu lomu ģimeņu kopdzīvē. Mēs mīlam katru cilvēku, un katrs, bez izņēmuma, ir Dieva bērns. Bet tas nenozīmē, ka nevaram viņam reizēm pateikt, kā ir Evaņģēlijā (Mt 22:12). Zinām arī to, ka likumi tāpat kā cilvēku lēmumi nāk un aiziet, bet Dieva likums, ko Baznīca sludina, ir mūžīgs. Un pieredze rāda, ka vairums cilvēku no sirds vēlas ģimeni, kas būtu balstīta vīra un sievas mūža savienībā.

Iepriekšējā nedēļā notika Eiropas Katoļu bīskapu prezidentu konference (2.-4.oktobris), kurā arī es biju klāt. Šajās tikšanās  prof. Jozefs H.H. Veilers (Joseph H.H.Weiler), pazīstams jurists un sociologs. Viņš uzsvēra, ka viņš nav kristietis, bet ebrejs, un ka pēc viņa domām galvenā problēma nav tajā, ka ģimenei nav vietas likumos, bet gan tajā, ka ģimenei nav vietas mūsdienu cilvēku dzīves centrā. Ģimenes dzīve nav vairs galvenais laukums, kur risinātos cilvēku laimes un ciešanu, panākumu un pūļu, mērķu un godkāres jautājumi. Mēs esam pieraduši censties un cīnīties, lai atrisinātu mūsu darba problēmas, bet bieži krītam apātijā un piedzīvojam bezspēcību un bezcerību, kad rodas ģimenes vai laulības problēmas. Viņš pateica, ka "ģimene kā instance piedzīvo krīzi, jo tiek nonievāta ģimenes dzīves centrālā vieta".

Vai ģimene un ģimenes dzīve ir mums centrālajā vietā, vai ir mūsu vēlmju, jūtu un cerību vidū? Nav nozīmes, cik liela vai maza ir mūsu Dieva dotā ģimene, vienalga, vai ģimenes locekļi ir bērni vai pieaugušie - ģimenei pēc svarīguma ir jābūt tūlīt pēc Dieva un pirmajai prioritātei, ko meklējam savā dzīvē.

(...) Nav brīnums, ka tad, kad ģimene nav vairs galvenā vieta sevis īstenošanai, par ģimeni mēģina saukt cita veida cilvēku savienības. (...) Kad neārstē saknes, nav jēgas ārstēt simptomus. Šie jauno likumu projekti, kurus uzspiež relatīvi mazas cilvēku grupas, ir tieši simptomi. Ņemot vērā citu Eiropas valstu pieredzi, varam gaidīt, ka tuvākajos gados arī pie mums nāks vesela rinda jaunu likumu projektu, no kuriem pašlaik ir pieņemts tikai pirmais solis. Vajag censties ārstēt saknes – tas nozīmē nostādīt ģimeni un ģimenes dzīvi mūsu rūpju un cerību centrā. Protams, sākot ar sevi pašu, jo neviens nevar būt uzticams kādā jautājumā, nerādot piemēru pats. (...)

Katedrāle.lv