Dārgie brāļi un māsas! Šodien, svinot Euharistisko upuri, piedzīvojam diženu prieka un kopības brīdi. Šī svētsapulce ir vienota ar Svētā tēva pārstāvi jūsu valstī. Tā rāda izteiksmīgu priekšstatu par Baznīcu, kas ir viena un visaptveroša, Kristus dibināta, kā arī tās sūtības augļus, ko Jēzus uzticēja saviem apustuļiem: iet un darīt par mācekļiem visas tautas, "kristot tās Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā" (Mt 28, 18-19). Ar pateicību sveicu jūsu Bīskapu, V.E. Mons. Viktoru Stulpinu. No manas sirds izplūst īpašs sveiciens jums, mīļotie brāļi un māsas! Es pateicos jums par siltu uzņemšanu un man doto iespēju svinēt kopā ar jums šo Euharistiju. Es redzu šajā jūsu žestā atklājamies jūsu cieņu un mīlestību uz pāvestu Francisku, kurš mani ir sūtījis pie jums kā savu pārstāvi, lai apliecinātu savas rūpes, mīlestību un tuvumu. Man sagādā neizmērojamu prieku šodien svinēt Svēto Misi šajā skaistajā katedrālē, kas veltīta svētajam Jāzepam, Baznīcas aizbildnim un aizstāvim. Svētā Tēva pārstāvja klātbūtne starp jums ir reāla mūsu katoliskuma izpausme un apliecinājums jūsu vietējās Baznīcas saiknei ar universālo Baznīcu, ko dibinājis Kristus un kas ir uzticēta Pētera un viņa pēcteču vadībai. Šai saiknei jūsu zemē ir ļoti īpaša nozīme, sevišķi laikā, kad gatavojamies svinēt astoņsimto gadadienu, kopš pāvests Inocents III to ir pasludinājis par Terra Mariana – Marijas zemi – un uzņēmis tautu tiešā Svētā Krēsla aizgādībā. Visatbilstošākais veids, kā paust šo kopību, ir pulcēties ap altāri, lai dalītos Mūsu Pestītāja Jēzus Kristus Miesā un Asinīs un uzklausītu Viņa vārdu, kas vada un apgaismo mūsu dzīves ceļu. Ļausimies Svēto Rakstu vadībai, ko šodien mums piedāvā Liturģija. Bagātnieks, par kuru šodien vēsta Evaņģēlijs, meklē dzīves pamatus zemes labumos: „Un es sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev manta iekrāta ilgiem gadiem; atpūties, ēd, dzer un dzīro”. Uz to Kungs atbild, ka patiesā drošība pastāv Dieva gribas pildīšanā. Dzirdētajā līdzībā Jēzus skaidri pasaka: „Dievs viņam sacīja: “Tu, neprātīgais! Šajā naktī tavu dvēseli atprasīs no tevis”. Noslēgumā Jēzus saka: „Tā iet tam, kas krāj mantu, bet nav bagāts pie Dieva”. Ir veltīgi balstīties zemes labumos: patiesā dārgmanta ir attiecības ar Dievu, Viņa vārda paļāvīgā un paklausīgā klausīšanā. Kungs māca, ka jārūpējas, lai būtu bagāti Dieva priekšā, proti, mīlestībā. Ir acīmredzami, ka pret bagātnieku vērsts pārmetums par to, ka viņš līksmo par savu bagātību, bet neapzinās nāves tuvumu, nozīmē, ka viņš ir domājis vienīgi par sevi, nemaz neaizdomājoties par nabagajiem, kad viņa lauks deva tik bagātīgu ražu, ka tā nebija ietilpināma viņa šķūņos. Mums jākļūst bagātiem pie Dieva un tuvākmīlestībā. Šeit vēlos izcelt tuvākmīlestības piemēru, kas šodien mums likts priekšā fragmentā no Vēstules efeziešiem. Svētais Pāvils raksta pagāniem, kas kļuvuši par kristiešiem un cildina vienotību, ko Dievs Kristū ir īstenojis starp jūdiem – izvēlēto tautu, un pagāniem. „Brāļi, arī jūs bijāt miruši savu pārkāpumu un grēku dēļ...” Viņš nemistificē realitāti: tie atradās grēkā. Bet īsti nepabeidzot frāzi, viņš turpina: „Viņu vidū kādreiz uzturējāmies mēs visi ... un bijām dusmībai pakļautie bērni tāpat kā visi citi”. Pāvils uzstāj uz savu necienīgumu Dieva priekšā. Viņš taču varētu izcelt sevi, uzsverot jūdu reliģisko bagātību salīdzinājumā ar pagānu niecīgumu un tas pat atbilstu patiesībai, jo jūdu reliģiskā un morālā dzīve bija labāka par pagānu dzīvi. Tomēr viņš to nedara: Pāvils noliek sevi un savu tautu vienā līmenī ar pagāniem, lai kopā ar tiem saņemtu Dieva žēlastību: „Tomēr Dievs, būdams žēlsirdībā bagāts, savas lielās mīlestības dēļ, ar kuru mūs mīlēja, Kristū atdzīvināja mūs, kas bijām miruši pārkāpumu dēļ. Jūs taču aiz žēlastības esat izglābti!„ Dievs ir bagāts žēlsirdībā un Viņa priekšā visi esam vienā līmenī. Šādi Pāvils pauž atgrieztajiem pagāniem īpašu mīlestību, mīlestību, kas kļūst neiespējama, ja uzskatām sevi augstākus par citiem, par tiem, kas nedara nedz labu, nedz skaistu (kā to, kā mums liekas, darām mēs!). Šādi vairojam sevī lepnību: mēs taču tādi neesam! Savukārt mīlestība mūs vieno ar citiem: arī mēs spējam darīt ļaunu vairāk nekā pārējie, un, ja to neesam paveikuši, tad pateicoties bezgalīgai Dieva labestībai un žēlsirdībai, ko Viņš velta mums. Lūgsim Kungam, lai Viņš pavairo mūsu mīlestību uz Viņu un uz brāļiem: šādi kļūsim bagāti pie Dieva, kā Viņš māca. Meklēsim Dievā mūsu eksistences drošos pamatus, kas nekad nemazinātos un ļautu domāt par nāvi ar lielu mieru, apzinoties, ka mirstot sasniegsim vienīgo un augstāko labumu. Lai mūsu māte Marija sniedz visiem savu palīdzību un aizsardzību! Jums visiem izlūdzos mieru, svētlaimīgu cerību un veselību, kā arī no sirds dāvāju Apustulisko Svētību: Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā! Tulkoja pr. M.Volohovs
Katedrāle.lv | 
