Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Monoteisms un svēto godināšana
31.10.2014 pl. 13:29

Jaceks Salijs OP

Reizēm ir dzirdams absurds apgalvojums, ka svēto kults ir aizstājis elku godināšanu un ka praktiski tas ir tās pašas iepriekšējās elkdievības kulta turpinājums. Vispirms mēģināsim vērīgi ielūkoties vēsturē, lai saprastu, cik ļoti pārliecināti pretinieki daudzdievībai bija agrīnie kristieši, bet vienlaikus viņi bija nepārprotami droši par to, ka svēto godināšanai ar elkdievību nav nekā kopīga. Vērtīgi ir zināt arī to, ka kristīgā dievbijība ļoti ātri noteica svētajiem attiecīgo vietu Baznīcas dzīvē.

Vispirms atsaukšos uz ļoti interesantu liecību, kas atrodama Smirnas bīskapa Polikarpa moceklības aprakstā – savā jaunībā viņš bija apustuļa Jāņa māceklis. Lūk, kad apmēram 156. gadā viņš mira mocekļa nāvē, prokonsuls negribēja atdot viņa mirstīgās atliekas, jo „it kā mēs varētu pamest Krustā Sisto un atdot dievišķo godu Polikarpam”. Šis īsais fragments reģistrē divas svarīgas parādības. Pirmkārt, pat nekristieši šajā laikā pamanīja, ka Baznīcā tiek godināti mocekļi. Otrkārt, pārmetums tam, ka it kā šī godināšana varētu būt pielūgsme, kas pienākas vienīgi Dievam, to laiku kristiešiem šķita tik absurds, ka pati tā izsacīšana atklāja pārmetuma nepamatotību.

Moceklības apraksta autors stāsta, ka galu galā kristiešiem izdevās izglābt tās mirstīgās atliekas, kas nesadega (jo Polikarps nomira kā dzīva lāpa), pateicoties tam mums ir ļoti svarīga liecība par to, kādā veidā to laiku Baznīca godināja savus mocekļus: „Tātad tikai vēlāk mēs varējām savākt viņa kaulus, kas vērtīgāki par zeltu un dārgakmeņiem un nolikt tos attiecīgā vietā. Pateicoties Dieva žēlastībai, iespēju robežās mēs tur pastāvīgi pulcēsimies viņa moceklības dzimšanas dienā un ar prieku to svinīgi atzīmēsim, pieminot tos, kas jau ir uzvarējuši cīņā, un tai gatavojot tos, kas to vēl nav pieredzējuši.”

Tagad gribu pievērst uzmanību atziņai, kuru atstāja sv. Augustīns. Ļoti radikāli viņš nosodīja daudzdievības kultu, bet vienlaikus bieži godināja svētos, kas pirms mums aizgājuši mūžīgajā dzīvē. Šī sv. Augustīna doma ir vērtīga īpaši tāpēc, ka tajos laikos daudzdievību praktizēja tūkstošiem cilvēku. Augustīns rakstīja, ka starp elku kultu un svēto kultu pastāv apmēram tāda pati atšķirība kā starp elli un Debesīm.

Sekojot agrākiem Baznīcas tēviem sv. Augustīns pagānu dievos saskatīja ļaunos garus: „Taču tikai viens Dievs var savu radību padarīt pilnīgi laimīgu. Tieši Viņš ir savu eņģeļu un svēto mūžīgās laimes avots.” Tāpēc svēto karstās ilgas – jo viņi ir labi un mums vēl labo – ir mūs pievērst vienīgā un patiesā Dieva pielūgsmei. „Ja viņi mūs mīl un vēlas, lai mēs būtu laimīgi, tad noteikti viņi vēlas, lai mēs saņemtu šo laimi no turienes, no kurienes to saņem viņi paši... Viņi nevēlas, lai mēs tos godinātu kā dievus, bet grib, lai mēs kopā ar viņiem pielūgtu viņu Dievu, kurš ir arī mūsu Dievs. Viņi vēlas nevis to, lai mēs viņiem saliktu upurus, bet gan to, lai mēs kopā ar viņiem būtu upuris Dievam (..) Tātad, kuriem eņģeļiem mums jātic attiecībā uz laimi un mūžīgo dzīvi? Vai tiem, kuri paši grib ar reliģiskiem rituāliem tikt godināti, pieprasot no mirstīgajiem, lai viņu dēļ rīkotu dievkalpojumus vai viņiem saliktu upurus? Vai tomēr tiem, kas sludina, ka visa pielūgsme pieder vienīgajam Dievam, visu lietu radītājam un aicina ar patiesu dievbijību pielūgt To, kura skatīšana piepilda viņus ar laimi un arī mūs darīs laimīgus.”

Tādēļ sv. Augustīnam kā Hiponas bīskapam nebija šaubu, ka tad, ja pagānu dievi sev pieprasa godu, kas pienākas vienīgajam Dievam, tad tie vienkārši ir nešķīstie gari.

Mūsdienās, kad jau divdesmit gadsimtus pa zemi izplatās priecīgā vēsts, ka Dievs ir mīlestība, nereti nespējam saprast, cik ļoti pagānu reliģiozitāte balstījās bailēs. Cilvēki pielūdza dievus, jo no viņiem vienkārši baidījās. Baidījās, ka dievi var atriebties un sūtīt kādu nelaimi, ja netiks pietiekami godināti. Šādas izjūtas radās arī kristītajiem, kas nesen bija atgriezušies, kuri vēl pietiekami nebija sapratuši, ka mīlošais Dievs patiešām ir visvarens, un reizēm izjuta vilinājumu drošības pēc arī velnam laiku pa laikam nolikt svecīti. Arī kristīgā mācība par labajiem eņģeļiem dažreiz viņos raisīja jautājumus, vai gadījumā nebūtu vērts izlūgt no tiem labvēlību, godinot viņus kā dievus.

Sv. Augustīns centās kliedēt šādas šaubas, bet, pirmkārt, norādīja uz to bezdievību. Viņš atgādināja, ka gan apustuļi (Apd14,13–18), gan arī eņģelis no Atklāsmes grāmatas (Atkl 19,10) stipri pretojās, lai viņiem tiktu dots dievišķais gods.

„Lai neviens nesaka: baidos, ka uz mani neapvainojas mans eņģelis, ja es negodināšu viņu Dieva vietā. Tieši tādā gadījumā viņš uz tevi dusmosies, kad tu gribēsi atdot viņam dievišķo godu. Taču viņš ir labs un mīl Dievu. Līdzīgi kā dēmoni dusmojas, ja tie netiek godināti, tāpat arī eņģeļi ir sašutuši, ja kāds godina viņus Dieva vietā. Tomēr, lai tava vājā sirds nesaka: tātad, ja dēmoni dusmojas, ka netiek godināti, tad es baidos apvainot dēmonus.”

Lūk, tas pats sv. Augustīns, kas to visu runāja un rakstīja, godināja svētos mocekļus, bieži svinēja Svētās Mises viņu nāves gadadienās un šajās reizēs teica simtiem sprediķu, no kuriem daži desmiti ir saglabājušies līdz mūsdienām. Sakarā ar to, ka daudzi tā laika Hiponas pilsoņi godināja pagānu elkus, sv. Augustīns daudzkārt norādīja uz bezdibeni, kas ir starp elku kultu un mūsu svēto kultu. Darbā ”Par Dieva valstību” viņš raksta: „Mēs neesam šiem mocekļiem devuši ne svētnīcas, ne priesterus, ne rituālus, ne upurus, jo viņi nav mūsu dievi: tieši viņu Dievs vienlaikus ir arī mūsu Dievs. Bez šaubām, mēs godinām viņu piemiņu kā Dieva svētos cilvēkus, kuri līdz pat savai fiziskai nāvei cīnījās par patiesību (..) Šajās svinībās runa ir par to, lai mēs pateiktos Dievam par viņu uzvarām un paši, piesaucot Dieva palīdzību, atjaunotu piemiņu par viņiem un savstarpēji viens otru mudinātu iegūt līdzīgus vainagus un balvas.”

Ir vērts pieminēt bīskapa Ambrozija slaveno teikumu, kurš bija liels Jaunavas Marijas godinātājs antīkajā Baznīcā. Šis teikums uzrakstīts apmēram 381. gadā un skan šādi: „Marija bija Dieva svētnīca, nevis svētnīcas dievs. Tāpēc vienīgi Tam jāatdod dievišķais gods, kas šajā Svētnīcā darbojas.”

Jau pagājuši 1600 gadi, kad Ambrozijs pildīja Baznīcā ticības skolotāja kalpošanu, bet par Dievmāti Baznīca arvien māca to pašu: Mēs viņu godinām, lai Dievu slavētu par to, ka tik izcilas dāvanas Viņš deva cilvēkam, bet pašā Marijā mēs saskatām Kunga Kalponi, kas mūs aicina pildīt visu, ko saka viņas Dēls (sal. Lk 1,48 – 55; Jņ 2,5).

Pateicoties svēto godināšanai Baznīca var dziļāk izprast savu identitāti, kas nozīmē, ka savstarpējas brālības saites vieno ne tikai mūs, kas šobrīd svētceļojam uz mūžīgo dzīvi, bet visus Baznīcas locekļus, arī tos, kas jau ir sasnieguši mūžīgo dzīvi. Par to skaidri varam lasīt vēstulē ebrejiem: „Bet jūs esat tuvojušies Siona kalnam un dzīvā Dieva pilsētai, debesu Jeruzalemei, un daudzu tūkstošu eņģeļu sapulcei, un debesīs pierakstīto pirmdzimušo draudzei, un Dievam, visu tiesātājam, un taisnīgajām, pilnību sasniegušajām dvēselēm, un Jaunās derības vidutājam Jēzum, un apslacīšanai asinīm, kas spēcīgāk runā nekā Ābela.” (Ebr 12,22–24)

Tā kā mēs, kas esam vēl tikai ceļā uz mūžīgo dzīvi, lūdzamies cits par citu, tad nevarētu pieļaut pat domu, ka svētie, kuri jau ir pilnīgā vienībā ar Kristu, varētu neaizbilst par mums pie Dieva.

Es domāju, ka tiem kristiešiem, kam ir šaubas par svēto godināšanas pamatotību, vajadzētu padziļināt savu izpratni par to, kas mūsu lūgšanai citam par citu piešķir vērtību. Par šādu lūgšanu daudzkārt varam lasīt Jaunajā derībā. Lūk, vienīgi Kristum ir spēks sekmīgi par mums aizbilst pie sava Tēva. Mana lūgšana par tevi (līdzīgi kā tava – par mani) var būt auglīga tikai tādā pakāpē, kādā es pats jau esmu vienots ar Kristu. Pašlaik es vēl esmu grēcīgs, vēl man ir tālu līdz pilnīgai vienotībai ar Kristu. Bet, tā kā manas pārveidošanās process, kas mani dara arvien līdzīgāku Kristum, jau ir sācies, tad manā lūgšanā zināmā veidā jau izpaužas vienīgi Kristus sekmīgā lūgšana.

Lūk, svētie jau tagad pilnīgā veidā ir vienoti ar Kristu, viņi pilnīgi bez atlikuma pieder Viņa Miesai, kas ir Baznīca. Tāpēc viņu lūgšana par mums ir nesalīdzināmi ražīgāka, nekā mūsu lūgšanas citam par citu. Jo viņu lūgšanā bez jebkādiem šķēršļiem jau var izpausties vienīgi Kristus sekmīgā lūgšana.

*Monoteisms – viendievība

No poļu valodas tulkoja pr. Oskars Jabloņskis OP
Laikraksts "Nāc"