Tā paiet bērnība un tās sapņi, jaunība un dzīves izaicinājumi, brieduma gadi un rūpes. Tā paiet visa dzīve un pienāk laiks, kad cilvēks mirst. Reizēm pārāk agri un negaidīti, varbūt tieši tādēļ tik sāpīgi. Mirušo piemiņas dienā pārdomās un klusumā cenšoties ielūkoties pārsteidzošajā mirušo pasaulē, mūsos mostas atmiņas par tiem, kuri pirms mums ir aizgājuši no šīs pasaules, par tiem, kuri bija mūsu sirdij tik tuvi un daudzus gadus mūsu dzīvē ieņēma nozīmīgu vietu. Un sirdī izjūtam sāpes un skumjas. Varbūt pat jautājumu: kāpēc?
Taču ne jau nāve ir šīs dienas galvenais vēstījums, bet gan dzīve, jo Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem, kā to 1. vēstulē korintiešiem apliecina apustulis Pāvils. Ne jau Jēzus Kristus nāve uz krusta, bet gan Viņa augšāmcelšanās ir apliecinājums, ka nāve ir jaunas dzīves sākums. Tā ir dzīve Dievam un Dievā. Un Jēzus Kristus nopelnu dēļ, tādēļ, ka Viņš bija paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei, mēs šajā jaunajā dzīvē esam līdzdalīgi – ja esam vienoti ar Kristu Viņa nāvē, mēs būsim vienoti ar Viņu arī augšāmcelšanās godībā.
Un tāpēc, lai nebūtu jāļaujas nomāktībai par to, ka daudzi mūsu mīļie vairs nav starp mums, jo ir miruši, aizgājuši pie Tēva, kas ir Debesīs, ir vērts atcerēties kādu no mūsu ticības pamatpatiesībām: mūsu dzīve mainās, bet tā nekad nebeidzas. Bet Tas, kuram ticam, ir mūsu augšāmcelšanās un dzīvība, un, kas tic Viņam, dzīvos, kaut arī būtu miris (sal. Jņ 11, 25).
Kristietis ir dzīves cilvēks. Mūžīgās dzīves cilvēks. Tajā viņš ieiet caur nāves vārtiem, sekojot Kristum, ejot Viņa ceļu. No pārejošās dzīves viņš caur miesas nāvi ieiet mūžīgajā dzīvē. Un visi mirušie ir šī noslēpuma līdzdalībnieki. Tas nozīmē, ka, mirstot ar Kristu, tie līdz ar Viņu iemanto arī augšāmcelšanās godību. Jo nāve kopā ar Kristu, kā rakstīja svētais Jānis Pāvils II, nav cilvēka ienaidnieks, bet gan māsa, kas ved uz labāku dzīvi.
Šādā noskaņojumā, paturot prātā divu spožajās drānās tērpto vīru teikto: “Kāpēc jūs meklējat dzīvo starp mirušajiem? Viņa šeit nav. Viņš ir augšāmcēlies!” (Lk 24, 5-6) – mūsu skumjas, kuras izjūtam pēc mums mīļu un tuvu cilvēku aiziešanas mūžībā, tiek mazinātas pārliecībā, ka viņi ir iegājuši jaunā dzīvē, pār kuru nāvei vairs nav varas. Dievs Tēvs pats vēlas uzņemt savās mājās visus, bet Māte Baznīca šodien it īpaši vienojas ar tiem saviem bērniem, kuri, pabeiguši šīszemes gaitas, vēl nespēj redzēt Dievu vaigu vaigā, jo viņiem vēl nepieciešama šķīstīšanās. Tāpēc šodien, Mirušo piemiņas dienā, īpaši atceroties savus radus, draugus, paziņas un labdarus, kuri jau izgājuši cauri nāves vārtiem, vienojamies ar visu Baznīcu lūgšanās un piedalāmies Svētās Mises upurī, jo stiprāka par nāvi ir Dieva mūžsenā mīlestība un Viņa neizsīkstošā žēlsirdība. Mūsu Dievs ir dzīvo, nevis mirušo Dievs, kā to apliecina Ījabs, sacīdams: “ .. un savā miesā es redzēšu Dievu.”
Šīs iepriecinošās perspektīvas priekšā nāve vairs nespēj pār mums valdīt kā neizbēgams ļaunums, kurš iznīcina cilvēku, bet gan atklājas kā pāreja vai pat jauna piedzimšana patiesai dzīvei: “Kad mūsu šīs dzīves laicīgais miteklis būs nojaukts, mēs zinām, ka mums no Dieva ir mūžīgs mājoklis Debesīs, kas nav ar rokām celts.” (2 Kor 5, 1) Kristus apliecina, ka tāda ir Dieva griba, lai katrs, kas tic Dieva Dēlam, iemantotu mūžīgo dzīvi. Un Kungs piebilst: “Un Es viņu piecelšu Pastarajā dienā.” (Jņ 6, 40)
Taču laiks steidzas un neatgriežas. Ja mēs ticam Dievam, tad ticēsim arī Kristum! Ar Viņu un Viņā mēs visi augšāmcelsimies jaunai dzīvei, lai varētu priecāties par dzīves pilnību, par mūžīgo dzīvi, kuru Kristus dāvā visiem, kas Viņam tic. Ja vien labi izmantosim to laiku, kas ir ielikts mūsu rokās kā visbrīnišķīgākā Dieva dāvana. Mieramtuvu.lv |
