Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Mieram tuvu

Izmantosim ik minūti, lai pagodinātu Dievu un darītu labu
16.11.2014 pl. 10:02

Priesteris Ilmārs Tolstovs

Priestera komentārs XXXIII svētdienai (16.11.2014)

Pavisam tuvu 18. novembris, mūsu tautas nacionālie svētki, Latvijas Republikas proklamēšanas diena. Šajā dienā esam aicināti atcerēties, ka mēs, kristieši, esam divu valstību – Debesu valstības un savas tēvijas, Latvijas – iemītnieki.

Ir pagājuši jau vairāk nekā 20 neatkarības gadi, bet vēl joprojām mēs skaudri izjūtam tā laika sekas, kad mūsu zemi un visu austrumu zemju bloku ietekmēja komunistiskā, respektīvi, marksistiskā bezdievības filozofija. Uz kā tā balstījās? Šī ideoloģija sludināja, ka Dievs ir tikai paša cilvēka iztēles auglis, novecojusi buržuāziskās šķiras “palieka” un jaunajā, komunistiskajā kārtībā nav vairs vietas indivīdam, kurš nestu sevī Dieva attēlu. Viss, tajā skaitā cilvēks, ir nejaušas evolūcijas rezultāts, mācīja šī ideoloģija, un indivīds tiek iekļauts milzīgā organismā, kura priekšgalā stāv partija, kas tad nu katra cilvēka vietā izlemj, ko viņam darīt. Šīs ideoloģijas galvenais mērķis bija iznīcināt ikvienā cilvēkā, sevišķi jau vīriešos, apziņu par to, ka mēs esam īpaši, ka esam Dieva radīti, ka daudz ko spējam – spējam rūpēties par savu ģimeni, ciematu, valsti un tautu. Ar visiem iespējamajiem līdzekļiem tika grauta ikviena cilvēka paš­iniciatīva, pašapziņa un lepnums par savu valsti un tautu.

Šīs ideoloģijas sekas mēs izjūtam vēl joprojām, un diemžēl šis domāšanas veids ir klātesošs arī Baznīcā, draudzēs, jo mēs nesam sevī šo pagātnes mantojumu. Kā šī problēma izpaužas? Vispirmām kārtām kā neuzticēšanās Dievam un pašiem sev, neticība, ka tas, ko mēs darām, mums izdosies. Neizlēmība. Grūtības pieņemt nobriedušus lēmumus. Nevēlēšanās iesaistīties kalpošanā, apātija, dzīves apnikums, aizdomīgums, neobjektīva kritika un nespēja pieņemt veselīgus aizrādījumus. Nespēja diskutēt un aizstāvēt savu viedokli. Daudzi cilvēki, kas aizbrauc uz citām Eiropas zemēm, kuras nav skāris komunisms, atzīst, ka turienes sabiedrībā viņi redz pavisam citādu uzvedības un rīcības modeli. Tās ir sabiedrības, kuras dziļi ietekmējusi kristīgā kultūra un kurās tā atstājusi dziļas, paliekošas pēdas. Pat ja mūsdienās arī šajās zemēs ir manāms kristietības noriets, tomēr kristietības ietekme ir jūtama un redzama.

Šodienas lasījumā no Evaņģēlija dzirdam kalpa bailīgo atbildi uz saimnieka jautājumu: “Kungs, es zināju, ka tu esi bargs cilvēks. Tu pļauj tur, kur neesi sējis, un savāc tur, kur neesi kaisījis. Tāpēc es baidīdamies aizgāju un paslēpu savu talentu zemē. Lūk, saņem to, kas ir tavs!” Kalpā ir apātiskas bailes un sagrozīts, nepareizs priekšstats par to, ko saimnieks būtu vēlējies, lai kalps dara ar viņa doto naudu. Saimnieks ir Dievs, kurš mums katram atbilstoši mūsu spējām dāvā īpašu aicinājumu, dāvanas, harizmas un talantus. Mums katram Svētajā Garā šīs dāvanas ir jāiepazīst un bezbailīgi tās jāliek lietā – gan sabiedrībā, gan Baznīcā. Un mēs nedrīkstam aizbildināties: “Ko tad es! Es jau neko! Vai tad es ko spēju! Lai nu citi manā vietā! Lai jau tie jaunie, kur tad nu es!” Nē! Ja esmu saņēmis dāvanas no Dieva, es nedrīkstu par tām tīksmināties savā iekšējā egoismā. Nebūtu labi, ja mēs tikai ietu uz baznīcu un, lūdzot Dievu, sacītu: “Dievs, dod man to vai šito. Dievs, dziedini mani no tās vai citas kaites...” Tā vietā man jāsaka: “Dievs! Lai notiek nevis mana, bet Tava griba! Es Tev neteikšu, ko man vajag, bet gan jautāšu: kā es varu Tev un Tavai Baznīcai palīdzēt un kalpot?”

Mums jāliek lietā savas dāvanas un harizmas un ar steigu jāatveras kalpošanai gan Baznīcā, gan sabiedrībā. Citādi mēs nevaram cerēt uz atmodu ne sabiedrībā, ne Baznīcā. Kamēr sēdēsim un gaidīsim, kad mūsu vietā to vai citu lietu izdarīs kāds cits, mēs varam palaist garām to vienreizējo iespēju, ko mums ir devis Dievs. Un būtu skumji, ja vārdu “Labi, krietnais un uzticīgais kalps! Tu biji uzticīgs mazumā: es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā!” vietā mums būs jādzird: “Ļaunais un slinkais kalps!” Tieši šādā kontekstā mēs labāk varam saprast Jēzus noslēpumainos un grūti izprotamos vārdus: “Jo katram, kam ir, tam tiks dots, un viņam būs pārpilnībā. Bet tam, kam nav, tiks atņemts arī tas, kas viņam ir.” Kam ir atvērta sirds un kas tic, ka ar Dievu ir iespējams “kalnus gāzt”, tam arī tiks dotas žēlastības šos visus “kalnus” paveikt. Bet tam, kuru raksturo neuzticēšanās un kurš nedomā, ka Dievs spēj visu, tam atņems arī to, kas tam ir. Jo Dievs vēlas, lai mēs būtu cilvēki, kas drosmīgi liek lietā savas dāvanas un talantus, nevis norok tos zemē.

Mūsu dzīve ir īsa, un viss, kas mums ir, viss, kas mums pieder, ir Dieva dāvana. Nebūsim vieglprātīgi pret savu dzīvi, pret Dieva dāvāto laiku! Izmantosim ik minūti, lai pagodinātu Dievu un darītu labu šajā pasaulē. Pāvests Francisks savā apustuliskajā pamudinājumā Evangelii gaudium aicina visu Baznīcu kļūt par Kristus mācekļu un līderu kopienu. Šo pieredzi viņš pats ir izdzīvojis Latīņamerikas Baznīcā, kuru raksturo spēcīgs dinamisms un aktīva laju kalpošana draudzēs. Katram katolim reizē ar Kristības sakramenta saņemšanu ir jāapzinās, ka viņš ir Kristus māceklis draudzē un laika gaitā ir aicināts kļūt par līderi dažādās jomās Baznīcā, sadarbībā ar draudzes ganiem – bīskapu un prāvestu.

Nebūsim kurnētāju, čīkstētāju un vaidētāju cilts, kas saka: “Vai, vai! Man nekā nav! Es neko nevaru! Mums viss ir slikti!” Nē! Gluži otrādi. Dievā viss ir iespējams. Es visu varu – ar Dieva palīdzību. Es spēšu, jo ticu, ka ar Dievu viss ir iespējams. Vairāk ticības! Vairāk drosmes!

Mieramtuvu.lv