Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Kas notiek?  Ziņas no Vatikāna

Jēzus raud, kad mūsu sirds aizveras pret Viņa pārsteigumiem
20.11.2014 pl. 15:19
„Jēzus raud, kad mūsu sirds aizveras pret Viņa pārsteigumiem,” teica pāvests rīta dievkalpojumā. Jēzus raud pār Jeruzalemi, jo tā neatzina To, kurš nes mieru.

Komentējot šīsdienas Evaņģēlija fragmentu, Svētais tēvs paskaidroja, ka Kungs raud par izredzētās pilsētas un izredzētās tautas sirds aizvērtību. Jeruzalemei nebija laika atvērt Viņam durvis. Tā bija pārāk nodarbināta, pārāk apmierināta ar sevi. Jēzus turpina klauvēt pie durvīm, tāpat kā klauvēja pie Jeruzalemes sirds durvīm. Viņš klauvē pie mūsu brāļu, mūsu māsu durvīm. Viņš klauvē pie mūsu pašu durvīm, pie mūsu sirds durvīm, pie savas Baznīcas durvīm. Jeruzaleme jutās apmierināta, droša par savu dzīvi un Kungs tai nebija vajadzīgs. Tā nebija pārliecināta par to, vai tai ir vajadzīga pestīšana. Tāpēc tā aizvēra savu sirdi Kunga priekšā. „Jēzus raudāšana pār Jeruzalemi šodien ir Viņa raudāšana pār savu Baznīcu, pār mums katru,” paskaidroja pāvests.

„Kāpēc tad Jeruzaleme nepieņēma Kungu? Tāpēc, ka tā bija apmierināta ar to, kas tai piederēja. Tā neizjuta problēmas. Kungs saka: „Kaut saprastu arī tu šajā dienā, kas vajadzīgs tavam mieram! Bet tagad tas ir apslēpts tavām acīm. Tu neesi atzinusi laiku, kurā tiki apmeklēta.” Jeruzaleme baidījās no Kunga apmeklējuma. Tā baidījās no Kunga beznosacījumu vizītes. Tā bija droša par lietām, pār kurām pati varēja būt noteicēja. Arī mēs jūtamies droši par lietām, pār kurām varam noteikt… Taču Kunga apmeklējumu, Viņa pārsteigumus mēs nevaram noteikt!”

Pāvests Francisks piebilda:

„Un Jeruzaleme baidījās tieši no tā: no Kunga atnestās pestīšanas. Tā baidījās no Kunga, no sava Līgavaiņa, no sava Mīļotā. Un Jēzus raud. Kad Kungs apmeklē savu tautu, Viņš nes mums prieku, nes atgriešanos. Un mums visiem ir bail nevis no līksmības, bet gan no Kunga atnestā prieka, jo nespējam to kontrolēt. Mums ir bail no atgriešanās, jo atgriezties, nozīmē ļaut, lai Kungs mūs vada”.

„Jeruzaleme bija mierīga, apmierināta,” teica pāvests, „laiks funkcionēja. Priesteri veica upurus, ļaudis svētceļoja, likuma zinātāji visu bija sistematizējuši, visu! Viss bija skaidrs! Skaidri bija visi baušļi… Un ar visu to Jeruzaleme bija aizvērusi savas durvis. Šīs atsacīšanās cena, krusts, rāda mums Jēzus mīlestību, to, kas daudzreiz ved Viņu pie raudāšanas arī šodien – pie raudāšanas pār savu Baznīcu.” Turpinot Svētais tēvs uzdeva jautājumu:

„Vēlos pajautāt: vai šodien mēs, kristieši, mēs garīgie gani, kuri pazīstam ticību, katehismu, kuri ejam uz Misi katru svētdienu, vai esam ar sevi apmierināti? Jo esam visu sistematizējuši un mums nav vajadzīgi jauni Kunga apmeklējumi… Taču Kungs turpina klauvēt pie durvīm, pie visu mūsu un savas Baznīcas durvīm, pie Baznīcas ganu durvīm. Ak, jā, mūsu sirds, Baznīcas, ganu durvis neatveras: Kungs raud. Arī šodien!”

Homīlijas noslēgumā pāvests aicināja izmeklēt sirdsapziņu: „Padomāsim par mums! Kādi šai brīdī esam Dieva priekšā?”

Radiovaticana.va
Foto: News.va