Adventa laiks ir cieši saistīts ar gaidīšanu. Jāteic, ka savā ikdienas dzīvē mums diezgan bieži nākas kaut ko gaidīt. Daudzviet šim nolūkam pat izveidotas tā saucamās uzgaidāmās telpas, kā, piemēram, gaidot savu kārtu pie ārsta vai bankas darbinieka, gaidot vilcienu vai lidmašīnu. Gaidīšana reizēm var izvērsties par veselu mūsu nervu sistēmas pārbaudi. Kādam, piemēram, pulksten četros bija sarunāta vizīte pie ārsta, ir jau pieci, bet cilvēks joprojām atrodas rindā. Zūd pacietība, un varbūt, skaļi aizcērtot durvis, cilvēks aiziet projām. Jā, lai dzīvotu, ir jāprot gaidīt. Bet cik ilgi?
Lasot Svētos Rakstus, mēs redzam, ka gaidīšanas tēma ir viena no svarīgākajām tēmām Izraēļa tautas vēsturē. Dievs savai izvēlētajai tautai dod apsolījumus, un visas tautas vēsture veidojas, balstoties uz to, kā tiek gaidīta šo apsolījumu piepildīšanās. Tomēr mūžīgi nav jāgaida. Pienāk diena, kad Dieva apsolījumi piepildās.
Mūsu dzīves attīstībā ir dažādi gaidīšanas posmi. Bērnības un jaunības gadi ir apsolījumu laiks. Bērni gandrīz nekad nesūdzas, ka laiks paskrien ātri. Gluži pretēji – viņi ar nepacietību gaida priekšā stāvošos notikumus. Nu kad tad beidzot pienāks Ziemassvētki? – viņi jautā. Kad tad es sākšu iet skolā? Kad beidzot pabeigšu skolu? Viss bērniem šķiet “ievilcies”. Savukārt tad, kad cilvēks sāk apzināties, ka laiks ir paskrējis ļoti ātri, ka tepat nesen bija vasara, bet tūlīt jau būs Ziemassvētki – tā ir zīme, ka cilvēks vairs nepieder pie bērnu un jauniešu kategorijas, tā ir zīme tam, ka cilvēks sāk novecot. Gaidīšana var sākt zaudēt savu dinamismu.
Mēs teicām, ka mūsu dzīves attīstībā ir dažādi gaidīšanas posmi un veidi. Kad bērns kaut ko gaida, viņš parasti gaida ar prieku. Savukārt rindā stāvēšana un autobusa gaidīšana bieži vien ir apgrūtinoša un garlaicīga. Kāds tam ir iemesls? To var izskaidrot ar to, ka bērns un jaunietis vēlas augt un attīstīties, vēlas redzēt, kas notiks pēc tam. Pieredzē bagātākie pieaugušie jaunietim saka – tev ir jābūt priecīgam, ka vari daudz laika veltīt studijām. Vēlāk tam nebūs laika. Tas, ko šodien iemācies, noderēs nākotnē. Bet pavisam citādāk ir gaidīt rindā pie zobārsta ar sāpošu zobu. Jo ilgāk gaidi, jo zobs sāp vēl vairāk.
Diemžēl daudziem dzīve ir kļuvusi par it kā šādu uzgaidāmo telpu, nevis par studiju laiku, kurā gatavojamies kaut kam skaistam un lielākam. Arī Adventa laiks, kuru šodien iesākam, lai arī tas tiek saukts par gaidīšanas laiku, tomēr nav salīdzināms ar uzgaidāmo telpu. Neatkarīgi no cilvēka vecuma, tas ir izaicinājumu, cīņas, bet pāri visam – izaugsmes laiks.
Kāda gados vecāka kundze reiz, dzirdot līdzīgus vārdus, teica: “Tas, par ko jūs runājat, ir domāts gados jauniem cilvēkiem. Jums visa dzīve priekšā, un jūs varat paveikt vēl daudz ko labu. Bet mēs, gados vecākie, zinām, ka daudz mums nav atlicis, ka neko lielu mēs vairs nevaram paveikt. Atliek vienīgi gaidīt uz dzīves noslēgumu un, par laimi, nebūs jāgaida ilgi.”
Jā, patiešām, ir daudzi gados vecāki cilvēki, kuri vecuma vai slimības dēļ jūtas kā apgrūtinājums citiem. Tomēr arī šiem cilvēkiem nevajadzētu ieņemt pasīvu uzgaidāmās telpas vietu mūžības sliekšņa priekšā. Šie cilvēki var lūgties – un viņiem tas ir jādara! –, jo lūgšana ir viena no svarīgākajām cilvēka dzīves sastāvdaļām. Tādējādi cilvēks ir līdzdalīgs paša Dieva dzīvē. Kad Dievs vēlējās kaut ko radīt, Viņš teica vārdu, un viss tapa. Un cilvēka uzdevums ir turpināt šo Dieva radīšanas darbu ar lūgšanas vārdu. Gados jauni un fiziski stipri cilvēki parasti šo radīšanas darbu turpina ar savu roku un prāta spējām, bet gados vecāki cilvēki to ne sliktāk var izdarīt līdzīgi Dievam, proti, ar vārdiem, kuri lūgšanā nāk no sirds.
Tāpēc lai šis Adventa laiks mums nevienam nav kā pasīvs gaidīšanas laiks vai arī tāds laiks, kas saistīts vien ar ārējām lietām. Vispirms lai tas ir cerības pilns laiks, kurā nozīmīgu vietu ierādām lūgšanai, ar kuras starpniecību mūsu dzīvē piepildās Dieva apsolījumi.
Vēlu jums visiem svētīgu un garīgiem augļiem bagātu šo Adventa laiku! Mieramtuvu.lv
Foto: Freedigitalphotos.net/imagerymajestic |
