Ikvienam jau kopš dzimšanas veidojas sava gaidīšanas pieredze. Mūs māca būt pacietīgiem, gaidīt, nesteigties. Tas ne vienmēr ir viegli. Tomēr reiz katra gaidīšana beidzas un pienāk brīdis, kad gaidītais mirklis ir klāt. Tad varam piedzīvot dažādas izjūtas: prieku vai arī vilšanos, ja tomēr nav sagaidīts tas, ko bijām cerējuši. Varam sākt meklēt, kas pie tā vainīgs: kāpēc vilšanās? Varbūt pats kaut kur esmu kļūdījies, varbūt lolojis veltīgas ilūzijas un gaidījis neiespējamo?
Kristus Dzimšanas svētki parasti saistās ar prieku, labu noskaņojumu, cerībām. Bet varbūt arī tie var nest vilšanos. Droši vien tas ir atkarīgs no tā, ko gribam sagaidīt. Varbūt Jēzu kā Pestītāju? Dieva Dēlu, kurš nokāpis no debesīm, ir visvarens un var visu paveikt mūsu vietā? Varbūt tā Jēzus apsolījuma piepildīšanos, ka Viņš vienmēr būs ar mums? Varbūt piepildīsies Jēzus vārdi, ka mums nekā netrūks, ja vien vispirms meklēsim Debesu valstību? Varbūt ceram uz ko pavisam citu, kādu laicīgu labumu? Kas ir tas, ko šogad no Kristus Dzimšanas svētkiem sagaidām, un ko vajadzētu gaidīt? Vēl ir dažas dienas, lai rastu atbildi uz šo jautājumu, jo tieši tas lielā mērā noteiks, vai piedzīvosim prieku vai vilšanos.
Bet varbūt nemaz nekas nav jāgaida, bet tikai jālūdzas un jābūt nomodā, ar tīru sirdsapziņu un gataviem pieņemt visu, kas notiek, jo Dievam noteikti ir plāns mūsu dzīvei. Tāpat kā Viņam bija plāns Jaunavas Marijas dzīvei. Marija to pieņēma, paklausīja Dievam un dāvāja pasaulei Pestītāju. To mums atgādina šīs svētdienas Evaņģēlija fragments. Sākumā Marija ir apmulsusi, pārsteigta, nesaprot, ko nozīmē eņģeļa teiktais, bet viņa to pieņem un nebaidās no iznākuma. Viņa saka jā Dieva plānam. Paļāvības pilna attieksme. Varam pārdomāt arī Dieva rīcību, veidu, kā Viņš atklāj savu gribu. Viņš nenāk pats, bet sūta eņģeli, vēstnesi – kādu, kuram būtu vieglāk pateikt nē nekā pašam Dievam. Nekas netiek uzspiests, Dieva griba ir izteikta piedāvājuma formā. Radītājs, visa Sākums, kādai sievietei lūdz atļauju ienākt viņas dzīvē. Arī mums Viņš lūdz atļauju ienākt mūsu dzīvē, mūsu vēsturē. Vai piekrītam? Mēs droši ienākam savās mājās, neprasot atļauju, bet Dievs vēlas pajautāt, vai drīkst par savu mājvietu saukt mūsu sirdi, vai mēs to vēlamies.
Dievs ir tik liels, ka nebaidās būt mazs. Šķiet, ka Viņš saka: “Atvainojiet, Es esmu jūs radījis. Jūs to neprasījāt, tā bija mana iniciatīva. Vai drīkstu palikt pie jums un jums kalpot?”
Nereti ir kārdinājums iedomāties, ka Dievs ir tālu, bet Iemiesošanās noslēpums mums atklāj Dievu, kurš ir tuvu, kurš nāk, lai dzīvotu ar mums un mūsos. Tas ir neērti un nepatīk tiem, kuri labāk vēlētos, lai Dievs ir tālu, lai mums netraucē dzīvot dzīvi pēc mūsu likumiem un ieskatiem. Ko vēlamies mēs? Īstenot savus plānus un likumus, tā, iespējams, piedzīvojot vilšanos, vai arī sekot Dieva plānam un piedzīvot prieku? Mieramtuvu.lv
Attēls: Bartolomé Esteban Murillo |
