Uzzinām, ka ķēniņš Hērods izbijās no tā, ka Austrumu gudrie meklē jaundzimušo jūdu Karali, un to vēl varētu saprast. Toties nesaprotamas ir Jeruzalemes bailes, jo Mesijas piedzimšanai būtu jābūt par prieka un entuziasma iemeslu, kā tas tiek minēts Isaja pravietojumā, pirmajā lasījumā: “Celies un topi gaiša, Jeruzaleme, jo ir atnākusi tava gaisma un pār tevi ir uzaususi Kunga godība. Jo, lūk, tumsa apklāj zemi un krēsla apņem tautas, bet pār tevi parādās Kungs, un tevī kļūst redzama Viņa godība. Un tautas staigās tavā gaismā, un karaļi – tavas parādīšanās spožumā.” Tas norāda uz paradoksu, ka Dieva izvēlētā tauta nepieņems sengaidīto Mesiju, tātad neatzīs Jēzu par Mesiju.
Fragments par Austrumu gudrajiem norāda uz pagānu pieņemšanu Debesu valstībā un Izraēļa noraidīšanu. Pirmie no pagānu vidus, Austrumu gudrie, pamato sava svētceļojuma iemeslu: “Mēs austrumos redzējām Viņa zvaigzni un atnācām Viņu pielūgt.” Svētais Efrēms skaidro: “Zvaigzne parādījās tādēļ, ka apklusa pravieši; parādījās zvaigzne, lai atklātu To, par kuru dedzīgi tika pravietots... Zvaigzne apgaismoja Austrumu gudros, bet Izraēlis kļuva akls, kad parādījās Saule – Kristus.” Svētais Hilārijs piebilst, ka Austrumu gudrie, upurējot zeltu, atzīst Kristu par Karali, upurējot vīraku, atzīst Kristu par Dievu un, upurējot mirres, atzīst Viņu par cilvēku; tādējādi atklājas Debesu Tēva pestīšanas nodoms caur Kristu, kurš, būdams cilvēks, nomirs, būdams Dievs, augšāmcelsies un, būdams Karalis, nāks tiesāt.
Austrumu gudrie dodas atpakaļ pa citu ceļu, un tas nozīmē, ka, iepazinuši Jēzu, tie pilnībā mainīja ne vien savus uzskatus, bet arī savu dzīvi. Svētais Leons Lielais saka: “Tās pašas zvaigznes vadīti tie dodas ceļā. Viņi pielūdz Vārdu, kas tapa miesa, pielūdz Gudrību bērnā, pielūdz Spēku vājumā, pielūdz godības Kungu patiesa cilvēka veidā.”
Svētais Matejs pretstata Dieva izvēlētās tautas neticību pagānu ticībai jeb fanātismu dedzībai. Fanātiķis drīzāk tic saviem priekšstatiem par Dievu, nevis paša Dieva atklāsmei – tam, ko Dievs par sevi ir atklājis Bībelē un Tradīcijā. Vārds “epifānija” no grieķu valodas ir tulkojams kā “parādīšanās” vai “atspīdēšana” un ir attiecināms uz Dieva (sal. 2 Mak 15, 27; 3 Mak 5, 51; Tit 2, 13) un īpaši Jēzus Kristus (sal. 2 Tim 1, 10) redzamo parādīšanos vai izpausmi kādā dievišķā darbībā.
Svinot Kristus Epifānijas svētkus, t. i., parādīšanos pagāniem, lūgsim sev dedzības žēlastību. Līdzīgi kā apustulis Pāvils, atbrīvosimies no saviem personiskajiem priekšstatiem par Dievu un pielūgsim Viņu garā un patiesībā, saucot: “Tas nebija atklāts iepriekšējām cilvēku bērnu paaudzēm, kā tagad Gars to ir atklājis... Pagāni jau ir caur Evaņģēliju līdzmantinieki un vienas Miesas locekļi, un līdzdalībnieki apsolījumam Jēzū Kristū!” Mieramtuvu.lv
Foto: News.va |
