Evaņģēlijs apraksta Jēzus tikšanos ar samariešu sievieti. Tā ir kā mīlestības ikona, kas nojauc jebkādus konfesionālās, etniskās un kultūras atšķirtības mūrus. Lūgšanu nedēļas tematu šoreiz sagatavoja Brazīlijas Kristīgo kopienu nacionālā padome. To atbalstīja arī Pontifikālā Kristiešu vienotības veicināšanas padome un Baznīcu Ekumeniskā padome. „Dod man dzert” attēls vēstī par komplementaritāti – dzert ūdeni no kāda cita akas ir pirmais solis ceļā uz dāvanu apmaiņu, kas bagātina visus.
Vēstījumu lūgšanu dalībniekiem par kristiešu vienotību ir uzrakstījis kardināls Kurts Kohs. Pontifikālās Kristiešu vienotības veicināšanas padomes prezidents atzīmē, ka par tradīciju ir kļuvis lūgšanu nedēļas noslēgumā dažādu konfesiju kristiešiem sapulcēties Romas Svētā Pāvila ārpus mūriem bazilikā. Tradīciju uzsāka pāvests Pāvils VI 1965. gada 4. decembrī, kad neilgi pirms Vatikāna II koncila noslēguma, viņš aicināja ekumeniskos novērotājus uz liturģiskajām svinībām šai bazilikā, lai pateiktos viņiem par dalību koncilā. Pāvils VI atvadījās, sakot: „Jūsu aizbraukšana nenozīmē beigas garīgajām un sirsnīgajām attiecībām, kurām jūsu dalība koncilā lika pamatus. Klusi uzsāktais dialogs nenoslēdzas, bet, tieši pretēji, liek izpētīt, kā varēsim to turpināt auglīgā veidā. Draudzība paliek!”
Kardināls Kurts Kohs atgādina, ka tā bija pirmā publiskā ekumeniskā lūgšana par kristiešu vienotību ekumeniskās kopienas ietvaros. Lūgšanu nedēļas par kristiešu vienotību idejas autori ir anglikānis Pauls Vatsons no ASV, kurš vēlāk konvertējās katoļticībā, un Episkopāļu Baznīcas piederīgais Spensers Džounss. Šo ideju pārņēma arī pāvests Benediks XV. Vēlāk to attīstīja tēvs Pols Kouturjē, kurš ekumenisko kustību salīdzināja ar neredzamu klosteri, kurā dažādu konfesiju kristieši dažādās valstīs un kontinentos lūdzas kopā.
Kardināls Kohs uzsver, ka lūgšanu kustība par kristiešu vienotību nav vis pagātnes aizmirstībai pakļaujams notikums, kas aizsācies pirms vairāk nekā 100 gadiem, bet gan turpinājums, kam ir jāpavada visi ekumeniskie centieni tagad un nākotnē. Pontifikālās Kristiešu vienotības veicināšanas padomes prezidents paskaidro, ka līdz ar lūgšanu izsakām mūsu ticības pārliecību, kas ir balstīta uz apziņu, ka mēs, cilvēki, nevaram veidot vienotību, nedz arī izvēlēties tās īstenošanās formu un laiku, bet to saņemt varam tikai dāvanā.
„Lūgšana par kristiešu vienotību mums atgādina, ka arī ekumenisma dziļākais nosacījums slēpjas mūsu atkarībā, nepieciešamībā pēc palīdzības,” raksta Kurts Kohs. Viņš apgalvo, ka lūgšana mūs iedrošina atzīt savu nabadzību ekumeniskajos centienos un svētā Augustīna vārdiem runājot, saskatīt sevi kā „Dieva diedelniekus”. Lūgšana par vienotību liek saprast, ka arī ekumeniskajā darbā, tāpat kā ticības dzīvē, nebūt ne viss ir atkarīgs no mums. Ir jāatstāj vieta Svētā Gara darbībai.
Savā vēstījumā kardināls Kohs atgādina par kopējo Deklarāciju, ko 1965. gada 7. decembrī parakstīja ekumeniskais patriarhs Atenagors un Romas bīskaps Pāvils VI, kuri vienojās par to, lai „no Baznīcas atmiņas aizslaucītu un nebūtībai pakļautu ekskomunikācijas spriedumus, kuru atcerēšanās rada šķēršļus tuvināšanās procesam mīlestībā”. Runa ir par 1054. gada traģiskajiem notikumiem, kad ekskomunikācijas spriedumu vispirms izdarīja kardināla Umberto vadītie Svētā Krēsla legāti pret patriarhu Mihaelu, bet vēlāk viņš un Konstantinopoles Baznīca pret Romas legātiem.
Pontifikālās Kristiešu vienotības veicināšanas padomes prezidents uzsver, ka lai aizmirstība kļūtu kaut kas vairāk par vienkāršu atmešanu, ir jānotiek nožēlai un piedošanai. Radiovaticana.va | 
