Vispirms padomāsim par savu dzīvi: kas manā dzīvē ir īpaši vērtīgs? Kur es saņemu Dieva svētību? Kur un caur ko atgūstu (iegūstu) mieru, prieku? Atbildot uz šiem jautājumiem, mēs varam saprast, kur savā dzīvē esam paklausījuši Dievam un pieņēmuši Viņa svētības, Viņa mīlestības plānu. Un, no otras puses, varam palūkoties, kur mūsu dzīvē pietrūkst svētības, miera, prieka… Tā varam ieraudzīt, kur ir mūsu attīstības iespējas, kur grēks mūs ir pievīlis, kur mēs vēl neesam pazinuši Dieva mīlestības plānu.
Dieva mīlestības plāns vienmēr ir klātesošs mūsu dzīvē, mums tas tikai ir jāpazīst, jāpieņem un jāpaliek tam uzticīgiem. Lai to pazītu, ir jāskatās savā pieredzē, kā tas jau agrāk mūsu dzīvē ir noticis, un jāpalūkojas arī uz citu pieredzi: gan to cilvēku pieredzi, kuri ir mums blakus, gan to, par kuriem lasāms grāmatās. Tad ir vajadzīga mūsu vēlme meklēt, sadzirdēt, uzzināt, un vēlme arī tam paklausīt. Ne tikai painteresēties ziņkārības pēc, bet arī gribēt un pieņemt lēmumu tā dzīvot. Tādēļ arī veltām laiku, uzmanību, pūles un neatlaidību lūgšanā un, uzlūkojot ikdienas notikumus, cenšamies savu aicinājumu pazīt.
Kad to saklausa un pazīst, ir svarīgi nenobīties, jo Dieva plāni vienmēr ir vērsti uz mūsu izaugsmi, uz ko jaunu, nebijušu, uz ko tādu, kas no mums var prasīt ne tikai visus spēkus un spējas, bet arī ticību. Ja Dievs mūs aicina, Viņš pats to arī solīti pa solītim īstenos. Te varam atcerēties svēto Pēteri, kurš trīsreiz noliedza Jēzu, bet Jēzus viņu iecēla par pirmo pāvestu. Varam atcerēties svēto Jāni Bosko, kurš agrā bērnībā bija zaudējis tēvu, bet kļuva par tēvu daudziem, kuriem nebija tēva.
Taču ir kāds nopietns šķērslis – visas savas dzīves garumā mēs ikdienā nesam sevī apzinātus un neapzinātus priekšstatus par to, kā būtu jābūt pareizi. Veltām daudz piepūles, lai tos īstenotu. Un mums ir ļoti sāpīgi, kad mūsu plāni neizdodas vai kāds tiem traucē. Cik no šiem plāniem mūsu dzīvē ir tādi, kurus esam saklausījuši no Dieva, un cik ir mūsu pašu sadomāti? Paskatīsimies uz pestīšanas vēsturi – vai šie notikumi ir tik gludi un patīkami, kādus mēs meklējam attiecībā uz savu dzīvi?
Aicinājums ir kā Dieva svētība. Mūsu pamata aicinājumi (pamatsvētības) ir būt dēlam, meitai, brālim, māsai, skolēnam, studentam, vīram, sievai, tēvam, mātei, savas valsts pilsonim. Katrā šajā aicinājumā ir arī Dieva svētība. Mēs nevaram būt labi kristieši, ja neesam, piemēram, labi valsts pilsoņi. Protams, katram ir arī kāds īpašs aicinājums. Arī katram mūsu dzīves posmam ir kāds īpašs aicinājums. Pat katrai dzīves dienai un minūtei ir īpašs Dieva nodoms, caur kuru Viņš grib svētīt mūs un ar mūsu starpniecību svētīt arī citus. Nav jēgas gausties par pagātni vai sapņot par nākotni, labākais ir dzīvot ar Dievu tagad. Mieramtuvu.lv |
