Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Vēstījumi

Pāvesta vēstījums Pasaules sociālo komunikāciju dienā šogad ir veltīts ģimenes tēmai
26.01.2015 pl. 13:38
Žurnālistu aizbildņa, svētā Franciska no Sales svētku priekšvakarā, 23. janvārī, Vatikāns publicēja pāvesta vēstījumu 49. Pasaules sociālo komunikāciju dienā. Tā temats ir „Atklāt ģimeni kā īpašu tikšanās nesavtīgā mīlestībā vidi”.

Francisks uzsver, ka tieši ģimene ir pirmā vieta, kur cilvēks iemācās saskarsmi. Pēc viņa domām, pievēršanās ar ģimeni saistītajiem jautājumiem var mums palīdzēt padarīt mūsu saskarsmi patiesāku un cilvēciskāku, kā arī var palīdzēt uzlūkot ģimeni ar jaunu skatienu. Minētajam tematam ir cieša saikne ar jau pagājušā gada oktobrī notikušo un šī gada oktobrī gaidāmo bīskapu sinodi.

Dokumentā pāvests „novieto” mūsu priekšā kādu „ikonu”, proti, savās turpmākajās pārdomās viņš smeļas iedvesmu no Lūkasa evaņģēlija fragmenta par to, kā Marija apmeklē Elizabeti (Lk 1, 39-56). „Un notika, ka Elizabetei, Marijas sveicināšanu dzirdot, bērniņš priecīgi sakustējās viņas miesās; un Elizabete piepildījās Svētā Gara; un viņa skaļā balsī sauca un sacīja: ‘Tu esi svētīta starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis’” (Lk 1, 41-42). Balstoties uz šo tekstu, Francisks piedāvā mūsu uzmanībai vairākus svarīgus punktus.

Vispirms minētais fragments parāda, ka komunikācija ir dialogs, kas veidojas, pateicoties ķermeņa valodai. Pirmais, kurš atbild Marijas sveicienam, ir bērns. Viņš priecīgi sakustās Elizabetes klēpī. Tas ir tikšanās prieks. Mātes klēpis ir pirmā komunikācijas „skola” – saka pāvests. Tā ir mums visiem kopēja pieredze, jo katrs no mums ir dzimis no mātes.

Savā ziņā arī pēc dzimšanas mēs paliekam „klēpī”, kas ir ģimene. Šo klēpi veido atšķirīgas personas, kas ir savstarpējās attiecībās. Francisks uzsver, ka ģimene ir vieta, kur mācāmies sadzīvot atšķirībās. Šajā sakarā viņš norāda, ka neraugoties uz, piemēram, dzimumu un paaudžu atšķirībām, cilvēki ir vienmēr savstarpēji saistīti. Tieši ģimenē mēs iemācāmies dzimto valodu, tas ir, savu senču valodu. Mēs apzināmies, ka mums ir priekšgājēji. Mēs varam dot, jo esam saņēmuši.

Turpinājumā pāvests norāda, ka ģimene ir vieta, kur tiek nodota tālāk šī būtiskā komunikācijas forma, proti, lūgšana. Kad mamma un tētis liek gulēt savus jaundzimušos, bieži vien viņi tos uztic Dievam, lai Viņš būtu pār tiem nomodā. Kad bērni mazliet paaugas, tad vecāki lūdzas ar viņiem kopā, ar mīlestību pieminot arī citus ģimenes locekļus un citus cilvēkus. Tātad, tieši ģimenē vairums no mums ir ieguvuši komunikācijas reliģiskās dimensijas pirmo pieredzi. Kristietībā šī pieredze ir saistīta ar mīlestību – ar Dieva mīlestību, kurš mums dāvā pats sevi, un ar mīlestību, kādu mēs veltām citiem.

Dokumentā lasām, ka komunikācija ir arī tuvības atklāšana un veicināšana. Tieši ģimenē saņemam apskāvienus un vislielāko atbalstu. Ģimenes locekļi nereti saprot cits citu ar vienu skatienu bez vārdiem. Ģimenē izdzīvojam prieka un sāpju brīžus. Šajā sakarā Francisks atgādina, ka ģimene tomēr nedrīkst noslēgties sevī. Marija apmeklē Elizabeti. Pēc Elizabetes svētības vārdiem seko viņas Magnificat. Marija slavē Dievu par Viņa mīlestības brīnumu darbiem. Ticībā izteiktam „jā” vārdam ir tālejošas sekas – raksta pāvests. Apmeklēt nozīmē atvērt durvis, nevis noslēgties savos apartamentos; tas nozīmē iziet, iet pretī citiem. Ģimene ir dzīva, ja tā elpo, atveroties citiem, dāvājot citiem mierinājumu un nesot cerību tām ģimenēm, kuras ir ievainotas, tādējādi veidojot Baznīcu, kas ir ģimeņu ģimene.

Ģimene ir piedošanas skola – uzsver Francisks. Ģimenē, dzīvojot ik dienas cits citam līdzās, vislielākā mērā saskaramies ar saviem un citu trūkumiem, vājumiem un ierobežojumiem. Pāvests atgādina, ka nepastāv perfektas ģimenes, taču mums nav jābaidās no nepilnībām. Mums jāmācās tikt galā ar konfliktiem konstruktīvā veidā. Ģimene, kuras locekļi viens otru mīl neraugoties uz trūkumiem un grēkiem, kļūst par piedošanas skolu. Piedošana ir dinamiska komunikācija – raksta Svētais tēvs. Bērns, kurš iemācās ieklausīties citos, runāt ar cieņu un izteikt savu viedokli, neignorējot citu cilvēku uzskatus, nākotnē kļūs par dialoga un izlīgšanas veicinātāju sabiedrībā.

Runājot par trūkumiem un to saistību ar komunikāciju, pāvests norāda, ka daudz mums var iemācīt ģimenes ar bērniem, kuri cieš no invaliditātes. Garīgā vai fiziskā invaliditāte vienmēr saistās ar kārdinājumu noslēgties sevī. Tomēr, pateicoties vecāku un pārējo ģimenes locekļu mīlestībai, tā var kļūt par pamudinājumu atvērties, dalīties un veidot vēl auglīgāku saskarsmi, kā arī palīdzēt skolai, draudzei un asociācijām būt atvērtākām un pieņemt visus cilvēkus.

Tā kā dzīvojam pasaulē, kur izskan tik daudz sliktu vārdu, lāstu un kritikas, un kur ar tukšu pļāpāšanu piesārņojam savu vidi, ģimene var būt komunikācijas kā svētības skola. Tas var notikt pat tur, kur valda naids un vardarbība, kur ir uzcelti gan akmens, gan aizspriedumu mūri. Tā vietā lai lādētu, esam aicināti svētīt, tā vietā, lai atmestu, esam aicināti apmeklēt, tā vietā, lai apkarotu, esam aicināti pieņemt. Tikai tā varam saraut ļaunuma apburto loku un parādīt, ka veicināt labo ir vienmēr iespējams.
Vēstījumā pāvests atgādina, ka šodienas modernie komunikācijas līdzekļi var kļūt gan par komunikācijas šķērsli, gan arī to veicināt. Tie var veicināt komunikāciju ģimenē un starp ģimenēm. Šajā sakarā vecākiem ir jāpalīdz bērniem adekvāti izmantot jaunās tehnoloģijas un dzīvot komunikācijas pasaulē saskaņā ar cilvēka personas cieņas un kopējā labuma kritērijiem, savukārt, visa ticīgo kopiena ir aicināta palīdzēt vecākiem tikt galā ar šo atbildīgo uzdevumu.

Vēstījumā 49. Pasaules sociālo komunikāciju dienā Francisks atgādina, ka šodien atrodamies nopietna izaicinājuma priekšā. Mums ir no jauna jāiemācās ne tikai producēt un patērēt informāciju, bet arī dalīties tajā un prast to pasniegt. Informācija ir svarīga, bet tā ir nepietiekoša, jo pārāk bieži tā vienkāršo dažādības un tās pretnostata tā vietā, lai iedrošinātu uz vienotu skatījumu – raksta pāvests.

Līdz ar to ģimene nav tikai objekts, par kuru apmainās domām, vai lauciņš, kur nodoties ideoloģiskām kaujām, bet vide, kur cilvēks tuvumā mācās veidot saskarsmi. Ģimene ir arī tā, kur notiek šī saskarsme. Tā ir „komunicējošā kopiena”. Francisks aicina uzlūkot ģimeni nevis kā sabiedrības problēmu, bet kā tās bagāto resursu. Visskaistākā ģimene ir tā, kura prot komunicēties, liecinot par attiecību starp vīrieti un sievieti, vecākiem un bērniem skaistumu – viņš raksta. Noslēdzot vēstījumu, pāvests apliecina, ka Baznīca necīnās, lai aizstāvētu pagātni, bet pacietīgi un paļāvīgi darbojas visās ikdienas dzīves jomās nākotnes labā.

Radiovaticana.va