Pāvils viņam atgādina, no kurienes nāk viņa neviltotā ticība. Tā ir saņemta caur Svēto Garu no mammām un vecmāmiņām. „Viņas ir tās, kas tālāk nodod ticību,” uzsvēra pāvests. Viņš teica: „Man nāk prātā: bet kāpēc galvenokārt sievietes ir tās, kas nodod ticību? Tāpēc, ka tā, kura mums dāvāja Jēzu, ir sieviete. Tāds ir Jēzus izvēlētais ceļš. Viņš gribēja māti. Arī ticības dāvana iet caur sievietēm, tāpat kā Jēzus caur Mariju”. Pāvests mudināja glabāt ticības dāvanu, lai tā nenovīst.
„Ja mēs par to nerūpēsimies ik dienas, neatjaunosim šo Dieva dāvanu, kas ir ticība, tā novājināsies, novītīs, pārtaps par kultūru vien – „jā, jā, esmu kristietis... . Taču tā ir tikai kultūra, vai arī gnostika, zināšana. Jā, labi zinu visas ticības lietas, zinu katehismu.” Bet, kā tu dzīvo savu ticību? Un tāpēc ir svarīgi ik dienas dzīvināt šo dāvanu – darīt to dzīvu”.
Jau svētais Pāvils atgādināja, ka ar ticību kontrastē kauns. Pāvests šai sakarā teica:
„Dievs mums nav devis kauna garu. Kauna gars ir pretrunā ar ticības dāvanu, tas neļauj ticībai izaugt, iet uz priekšu, kļūt lielai. Kauns ir grēks: „Jā, man ir ticība, bet to paslēpju, lai citi neredz.” Es kaunos dzīvot saskaņā ar savu ticību pilnībā. Ticība nav kauns. Bet, kas ir ticība? Tas ir spēka, mīlestības, žēlsirdības un apdomības gars. Tā ir ticība.”
Pāvests teica arī, ka par ticību nekaulējas. Apdomības gars nozīmē zināt, ka mēs nevaram darīt visu, ko vēlamies, tas nozīmē meklēt ceļus, kā tālāk nest ticību. Svētais tēvs aicināja: „Lūgsim Kungam žēlastību, lai mums būtu neviltota ticība, ticība, par kuru nekaulējamies saskaņā ar izdevībām. Ticība, ko ik dienas cenšos atjaunot, vai vismaz lūdzu, lai to atjauno un augļus nes Svētais Gars”. Radiovaticana.va
Foto: L'Osservatore Romano | 
