Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Mieram tuvu

Svētums nav savienojams ar ļauno
01.02.2015 pl. 08:09

Priesteris Juris Jalinskis

Priestera komentārs IV svētdienai (01.02.2015)

Svētā Marka evaņģēlijā lasām, ka viens no pirmajiem brīnumiem, ko Jēzus veica savas publiskās darbības sākumā, bija ļaunā gara izdzīšana. Cilvēki vēl neko tādu nebija piedzīvojuši un tāpēc ar izbrīnu cits citam jautāja: “Kas tas ir? Kaut kāda jauna mācība ar spēku. Pat nešķīstajiem gariem pavēl, un tie Viņam ir paklausīgi.”

Ko lai mēs šodien domājam par šādām un līdzīgām Evaņģēlijā atstāstītām epizodēm? Vai eksistē ļaunie gari, vai eksistē dēmons? Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms tas ir jāaplūko divējādā līmenī. No vienas puses, tas būtu tautas ticējumu līmenis, bet no otras – intelektuālais līmenis, kas visspilgtāk atspoguļojas literatūrā, filozofijā un teoloģijā.

Runājot par tautas ticējumu līmeni, ir jāteic, ka šodienas aktuālā situācija īpaši neatšķiras no tā dēvētajiem viduslaikiem. Protams, šodien nenotiek inkvizīcijas procesi, ļaunā gara apsēsto dedzināšana uz sārta vai raganu medības, taču tās dažādās prakses, kuras tiešā vai netiešā veidā ir saistītas ar ļauno garu, kā, piemēram, zīlēšana, pareģošana, lāstu uzlikšana un noņemšana, dažādu dziednieku apmeklēšana, ir ne mazāk izplatītas kā toreiz. Un, ja senajos laikos šāda prakse skāra pārsvarā zemākos sabiedrības slāņus, tad šodien tas ir kļuvis par sociālu un pat komerciālu fenomenu visos līmeņos. Citiem vārdiem sakot – samazinoties patiesajai ticībai, tās vietu aizņem māņticība.

Mazliet citādāka situācija ir otrajā – intelek­tuālajā un kulturālajā – līmenī. Šo procesu līdz mūsdienām varam iedalīt trīs fāzēs. Sākotnēji mākslā un dzejā, piemēram, Dantes Aligjēri darbos, ļaunais gars tika atveidots groteskā vai atbaidošā veidā. Vēlāk maz pamazām tas ieguva ja ne jauku, tad vismaz melanholisku un poētisku tēlu. Bet jau 18. gadsimtā uz viņu vairs nemaz neraugās kā uz ienaidnieku, bet atveido kā cilvēku draugu un sabiedroto, kurš nostājas cilvēku pusē. Viņš tiek pielīdzināts it kā tādam Prometejam, kurš par “mīlestību” pret cilvēkiem saņem no Dieva sodu un tiek nomests uz zemes. Ir tomēr jāteic, ka visā šajā procesā ne jau visu varēja uzskatīt par sātanismu. Bija arī dažādi kulturāli un reliģiski iemesli, kuri palīdzēja šādām tendencēm at­tīstīties. Piemēram, uzmanīgi paraugoties uz ateismu, arī varam konstatēt, ka ne jau visi uzskati ir bijuši ateistiski, tāpat arī ne viss, kas saistīts ar ļaunā gara “reabilitāciju”, vienmēr ir sātanisks. Zināmā mērā varētu teikt, ka ateisma mācība nenoliedza dzīvo Bībeles Dievu, bet drīzāk elku, kas dažādās dzīves un uzskatu sfērās Viņa vietā bija izveidots. Tāpat arī liela daļa ideju par ļauno garu nebija vienkāršs ļaunuma kults, tas biežāk bija kā protests – turklāt nereti arī pamatots protests – tam, ko daži Baznīcas pārstāvji uzskatīja par sātanisku, piemēram, atsevišķas zinātnes sfēras, kritisko pieeju, mīlestību pret brīvību un demokrātiju.

Esam nonākuši pie trešās fāzes, proti, pie mūsdienu aktuālās situācijas. Intelektuālajā līmenī to var raksturot kā klusumu attiecībā pret ļauno garu. Šis klusums tomēr nav diskrēts, bet gan ar nolieguma raksturu. Ja arī cilvēks saskata kādu ļaunumu, tad tas ir kas abstrakts, tāds, kas mīt mūsu pašu vai kolektīvajā zemapziņā. Rodas jautājums: kāpēc daudzi intelektuāļi un pat daži teologi uzskata par neiespējamu ticēt ļaunā gara kā reālas personas eksistencei? Viens no galvenajiem ie­mesliem, šķiet, ir tas, ka ziņas par ļauno garu daudzi meklē grāmatās, neapzinādamies, ka ne jau grāmatas viņu interesē, bet gan cilvēku dvēseles. Daudzi, pārlasot grāmatas par dažādiem apsēstības ga­dījumiem vai raganu medībām, ātri secina, ka tas viss ir māņticība. Taču šādos gadījumos cilvēki ne ar ko neatšķiras no padomju kosmonauta, kurš, atgriezies virs zemes, svinīgi paziņoja, ka Dieva nav, jo viņš tur augšā neko tādu nav redzējis. Ir skaidrs, ka, tāpat kā šis kosmonauts, arī daudzi intelektuāļi savus meklējumus ir veikuši nepareizā vietā.

Tāpat ir arī ļoti grūti debatēt par ļaunā gara eksistenci ar kultūras pasaules cilvēkiem, kuru pārliecība sakņojas ateismā, jo trūkst kopīga pamata dialogam. Daudzviet laicīgā kultūra sevi deklarē par neticīgu un līdz ar to neatzīst ļaunā gara eksistenci. Bet vismaz jau tas ir labi. Daudz traģiskāk būtu, ja šie cilvēki neticētu Dievam, bet ticētu ļaunajam. No otras puses, ko tad var zināt par ļaunā gara eksistenci cilvēks, kurš nekad nav sastapies ar pašu realitāti, bet tikai ar ideju par to, vai tikai ar etnoloģiskajām tradīcijām par ļauno? Parasti šādi cilvēki ar pārliecību un augstprātību to visu piedēvē “tumšajiem viduslaikiem”. Tomēr šī pārliecība nav pamatota, līdzīgi kā nav pamatots uzskats kādam, kurš apgalvo, ka viņam nav bail no lauvas, jo viņš to daudzreiz redzējis fotogrāfijās, bet nav nobijies.

Protams, mums, ticīgajiem, arī ir jāuzmanās, lai izvairītos no pārspīlējumiem šajā jautājumā. Pagātnē, kā zinām, par ļauno runāja pārāk daudz. Viņu redzēja arī tur, kur viņa nemaz nebija, kā rezultātā, aizbildinoties ar vēlmi viņu apkarot, tika veiktas daudzas pārestības un netaisnības. Tieši tāpēc ir jārīkojas saprātīgi, lai nekristu šī ienaidnieka lamatās, jo redzēt viņu visur nav mazāk ļauni, kā neredzēt viņu nemaz. Šajā saistībā svētais Augustīns reiz teica, ka ļaunais gars priecājas, ka tu viņu vienmēr apsūdzi, lai tikai tevi pašu novērstu no atbildības sajūtas un no grēksūdzes.

Tieši tāpēc Baznīcas vadība ir ļoti piesardzīga, pirms tā izsakās par kādu konkrētu ļaunā gara klātbūtnes gadījumu. Ar to var nodarboties tikai īpaši, Baznīcas norīkoti cilvēki. Bet vēl jo vairāk Baznīca neiesaka doties pie dažādiem gaišreģiem, kuri apsola noņemt lāstu vai “ļaunu aci” no cilvēkiem, mājām vai komerciālām darbībām, vai arī doties pie tiem brīnumdariem, kas sola laimi ģimenes dibināšanā vai kādā citā nozīmīgā dzīves jautājumā. Patiešām, tā ir tik liela pretruna, ka sabiedrība, kas ļoti rūpējas par profesionālu piedāvājumu kvalitāti, ir spējīga noticēt arī šādiem mistiskiem reklāmas piedāvājumiem.

Pārdomu noslēgumā, atgriežoties pie šīsdienas Evaņģēlija fragmenta, vēl tikai gribu uzsvērt, ka, pirms Jēzus Kafarnaumas sinagogā izdzina ļauno garu, šis ļaunais gars jutās neomulīgi. Viņš saprata, ka ir atklāts. To izraisīja Jēzus svētums, kas nav savienojams ar ļauno. Svētuma priekšā ļaunais krīt izmisumā. Arī ikviens kristietis, kas dzīvo žēlastības stāvoklī, ir Svētā Gara templis un sevī nes daļu no Jēzus svētuma. Tādā veidā arī mēs tajā vidē, kurā dzīvojam, jau ar savu kluso un vienlaikus efektīvo klātbūtni līdzdarbojamies tajā, lai padzītu ļauno.

Mieramtuvu.lv