Bērni nāk pie vecākiem tāpēc, ka tiem uzticas un ir pārliecināti, ka viņi noteikti palīdzēs. Tomēr, ja arī vecāki ne vienmēr var un ir gatavi palīdzēt, tad cik daudz vairāk laba jūsu Debesu Tēvs dos tiem, kas Viņu lūdz (Mt 7, 11). Galu galā Viņa Sirds ir nesalīdzināmi dāsnāka nekā mūsējā.
Spitālīgais šīsdienas Evaņģēlija fragmentā acīmredzot ticēja tam, ka Dievs grib un var viņam palīdzēt, viņš arī zināja, ka neviens no cilvēkiem viņu izārstēt nespēj. Ģimene un draugi no viņa bija novērsušies, baidīdamies saslimt ar spitālību. Ar absolūtu uzticību un paļāvību slimais pienāca pie Kristus un jautāja: “Ja gribi, Tu vari mani darīt tīru.” Un kā gan Kristus varēja viņam atteikt? Ar vislielāko līdzjūtību Viņš pieskārās cilvēkam, kuram neviens no mums neuzdrošinātos pat tuvumā pieiet. Ar Kristus pieskārienu bija pietiekami, lai spitālīgo izdziedinātu. Pateicoties Kristus žēlsirdībai, cilvēka dzīve pilnīgi un uz visiem laikiem mainījās.
Nedomājiet, ka šodien Kristus mūs mīl mazāk nekā spitālīgo pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu! Viņš vienmēr ir gatavs mums palīdzēt, tāpat kā mīlošs tēvs ir gatavs palīdzēt saviem bērniem.
Domājot par šīsdienas Evaņģēlija lasījumā atklāto notikumu, man prātā nāk kāds skaists stāsts.
Kādu nakti cilvēks redzēja sapni. Šajā sapnī pa pludmali pastaigājās Dievs un Dievam līdzās – viņš pats. “Gribi, Es tev parādīšu tavu dzīvi?” Dievs cilvēkam vaicāja.
“Gribu,” atbildēja cilvēks. Un tad viņš smiltīs pamanīja divu pēdu pāru nospiedumus. Viens pāris bija viņa, otrs – Dieva.
“Dievs, kas tas ir?” jautāja cilvēks.
“Tā ir tava dzīve, ceļa gājēj.”
“Bet kāpēc tajā redzami divu pēdu pāru nospiedumi?”
“Tāpēc, ka Es eju tev līdzās.”
“Tomēr dažviet viena pēdu pāra nospiedumi izzūd...”
“Tie ir tavas dzīves grūtākie posmi.”
“Kāpēc tad tajos Tu mani pamet, Radītāj? Kāpēc pamet tieši tad, kad man klājas grūti?”
“Es tevi nepametu, ceļa gājēj. Grūtākajos tavas dzīves posmos Es tevi nesu uz rokām...”
Iespējams, ka mums tam ir grūti noticēt, jo Dieva palīdzība ne vienmēr nāk tādā veidā, kādā mēs to ceram sagaidīt. Dievs ne vienmēr izārstē mūsu slimības, ne vienmēr atrisina mūsu problēmas. Reizēm Viņš vienkārši iet kopā ar mums cauri ciešanām, kurām pateicoties mēs iegūstam spēju Viņu dzirdēt, saprast un mīlēt.
Vienalga, kāda būs Dieva atbilde uz tavu šīsdienas lūgšanu, tici, ka Viņš nekad neraugās uz tevi ar vienaldzību. Viņš tev dod to, kas šodien tev ir pats labākais, pat ja tev šķiet, ka tā nemaz nav.
Nevilcināsimies iet pie Dieva un uzticēt Viņam savas rūpes! Ja mēs tā rīkosimies, mūsu ticība pieaugs. Kā lai citādi uzzinām, kāds ir mūsu Debesu Tēvs, ja netuvojamies Viņam un neuzticam savas vajadzības?
Lasot tālāk šīsdienas Evaņģēlija fragmentu, rodas jautājums: kāpēc Kristus izdziedinātajam cilvēkam lika šo dziedināšanu turēt noslēpumā? Kāpēc Kungs lika ļaunajiem gariem klusēt par to, kas Viņš ir? Un, kad Pēteris Viņu nosauca par Mesiju, kāpēc Viņš lūdza mācekļiem nevienam par to nestāstīt? (Mk 8, 30) Vai tas nešķiet dīvaini? Kāpēc ir vajadzīga tāda noslēpumainība? Atbilde ir šāda: Kristus negrib, lai par Viņu izplatītos slava kā par brīnumdarītāju. Kristus brīdinājums mums māca pāri visam Viņā redzēt Mesiju, redzēt žēlsirdīgo Dievu, kurš, pirmkārt, dziedina mūsu sirdi, nostiprina ticību un palīdz izvēlēties pareizo ceļu, kas ved pie Dieva. Jēzus mums grib dāvāt pestīšanu. Viņš grib, lai mēs saprotam, ka vislielākais brīnums notiek tad, kad cilvēka akmens sirds pārvēršas par miesas sirdi, kad mēs mirstam grēkam, lai dzīvotu un sekotu Dievam.
Lai šīsdienas Dieva Vārds pārveido mūsu sirdi un palīdz mums uzticēt Dievam savu dzīvi tā, kā bērns to uztic saviem vecākiem! Mieramtuvu.lv |
