Mēs visi Akvīnas Tomu pazīstam kā Doctor angelicus. Mēs zinām, kad viņš saņēma šo cēlo apzīmējumu. Tas bija 1567. gadā, kad pāvests sv. Pijs V iecēla viņu Baznīcas doktoru kārtā, blakus Augustīnam, Hieronīmam, Ambrozijam un Gregoram Lielajam. Tomēr, īsti nav zināms, kāpēc ir šāds Toma apzīmējums. Vieni saka par Toma it kā eņģelisko dabu, citi eņģelisko gudrību, vēl citi piemin leģendu, saskaņā ar kuru visvairāk uzmanības viņš veltījis eņģeļiem, īpaši tiem, kuri mēdz uzmesties uz adatas smailes. Pāvests-emeritus Benedikts XVI savā katehēze par Akvīnieti runāja: “Viņš bija arī saukts Doctor Angelicus, varbūt savu tikumu dēļ, it īpaši domu asumu un dzīves šķīstības dēļ.” Pāvests atgādināja, ka īsts Akvīnas Toma apzīmējums ir Doctor communis. Pirmās liecības par šādu apzīmējumu atrodamas 1316 gadā, bet oficiāli sakarā ar Toma iecelšanu svēto kārtā - 1323. gadā. Grūti ir pārtulkot šo apzīmējumu, tomēr ņemot vērā 1923. gadā izsludinātas un Akvīnas Toma 600-taj atzīšanas par svēto gadadienai veltītai, pāvesta Pija XI enciklikas “Studiorum Ducem” nosaukumu, varam secināt, ka Toms ir mums visiem “kopīgais skolotājs, vadošais skolotājs”. Pāvests rakstīja, ka Toms ir drošs ceļvedis pie patiesības un pavēlēja visiem katoļiem stingri turēties pie viņa mācības. Pats Akvīnas Toms sauc sevi par “doctor veritatis catholicae”, tas nozīmē - “katoliskās ticības patiesību skolotājs”. Baznīca vairākkārt ir izcēlusi Akvīnas Toma mācības nozīmīgumu un ieteikusi balstīt katolisko izglītību šī Svētā mācībā. Pāvests sv. Pāvils VI rakstīja: “Baznīcas maģistērijs gudri pasludināja “atzīstot Tomu par tik svarīgu vadoni filozofiskās un teoloģiskās studijās, ka neviens cits nevar viņu aizvietot”.” Visi zinām, ka Toms bija izcils domātājs. Par viņa prāta spējām un varenību kaut vai liecina stāsti par to, ka viņš, un, piemēram, Bonaventūra, bija spējīgs atcerēties apmēram 200 uzdoto jautājumu un atbildēt uz tiem pēc kārtas. Mums tas varbūt skan neticami, bet tajā laikā bija pilnīgi cita izglītības sistēma – visi vispirms mācījās visādus tekstus no galvas, pēc tam mācījās tos lasīt un tikai pēc tam rakstīt. Piebildīšu, ka Tomam bija ļoti neglīts rokraksts un viņa draugam un ordeņbrālim Reginaldam no Piperno bieži sanāca vienkārši atšifrēt Toma rakstīto. Pamatā Akvīnas Toms tekstus diktēja, bet sekretārs pierakstīja, dažreiz pat vairāki sekretāri rakstīja Toma runāto par dažādām tēmām vienlaikus. Daudzi jūsmo par Akvīnieša filozofiskiem prātojumiem, bet atcerēsimies, ka Toms vispirms bija teologs. Kā teologs viņš balstījās uz Svētajiem Rakstiem, kas runā par Dieva eksistenci. Kā teologs viņš arī it visā spēja ieraudzīt Dieva darbības pēdas un no tām secināt par pašu Dievu un viņa darbību. Toms uzskatīja, ka teoloģija ir zinātne, nevis kaut kāda teoretizēšana,- protams viņa izpratne par jēdzienu “zinātne” atšķiras no mūsdienīgas pieejas. Pēc Toma domām, zinātne ir izziņa - tā ir pārliecība, kas ir droša, acīmredzama un iegūta tiešā pieradījuma jeb siloģisma ceļā. Siloģismu var saukt arī par dedukciju, tas nozīmē loģisko spriešanu, kad no patiesām premisām var nonākt pie patiesa slēdziena. Pastāv filozofiskie un teoloģiskie siloģismi. Tie pirmie ir acīmredzami, otrie – nē, jo tos pieņemam uz ticības pamata, tomēr pati secināšana ir pareiza. Teoloģija ir zinātne jeb zinības, bet tā ir pakārtotā zinātne, jo augstāk ir tas, ko zina Dievs un debesu iemītnieki. Šajā zemē teoloģija vienmēr būs nepilnīga,- šādā kontekstā var vieglāk saprast Toma izteicienu pēc vīzijas, pēc kuras viņš izteicas, “ka viss, ko viņš uzrakstīja ir salmi”. Pāvests Pijs XI, uzrunājot studentus sacīja: “Var teikt, ka tomismā ir it kā iekļauts dabiskais evaņģēlijs un drošākais pamats, uz kura balstās visu zinātņu celtnes. Jo tomisma raksturīpašība ir vispirms objektīvisms; viņš neveido abstraktīvas prāta celtnes, bet veido celtnes, kas balstās realitātē (..) tomistiskās mācības vērtība un spēks nekad neizzudīs, jo pretējā gadījumā vajadzētu izzust pašas realitātes vērtība un spēks.” Skatoties no filozofijas puses, Akvīnas Toms bija reālists, precīzāk sakot, mērens reālists, bet savos uzskatos viņš bija arī ļoti humāns, cilvēcisks. Viņš ļoti izcēla cilvēka personas cieņu un spējas, varētu teikt – vienkārši ticēja Dievam un tam, ka katrs cilvēks kā Dieva gribēts un radīts ir labs. Laikam visi zinām Toma principu: “gratia perficit naturam” - “žēlastība pilnveido dabu”. Pāvests sv. Pāvils VI rakstīja: “Visa Toma būvētā zināšanu celtne balstās tajā zeltā principā, ko viņš māca jau no pirmajām Teoloģijas summas lappusēm, ka žēlastība nevis iznīcina dabu, bet to pilnveido, daba ir pakļauta žēlastībai, prāts ticībai, bet cilvēciskā mīlestība pārdabiskai mīlestībai.” Kāda ir tā mūsu cilvēciskā daba? Labi ir vienmēr atcerēties, ka esam dzīvnieku pasaules sastāvdaļa – pēc Toma klasifikācijas cilvēks pieder pie dzīvnieku grupas, ko sauc “animal perfectum”, bet ir visaugstāk – ir “animal rationale”. Protams, nosaukumu “animal perfectum” Toms lietoja saskaņā ar to laiku zināšanām par dzīvniekiem, tomēr mums ir ļoti daudz kopīga ar dzīvniekiem un nevajag uz to skatīties negatīvi, bet ieraudzīt visu pozitīvo. Piemēram, runājam par dzīvnieku instinktu, bet Toms atgādina, ka tajos, kuros mājo Svētais Gars ir arī “Svētā Gara instinkts”. Akvīnietis redzot visā radībā sakārtotību pamanīja, ka mums visiem ir trīs dabiskas pamatdāvanas: skaistums, veselība un veiklība. Mūsdienu domāšanai tas grūti uztverams, bet patiešām katrs no mums ir skaists, vesels un veikls, bet katrs savādāk. Neskatoties uz atšķirībām, mēs visi varam augt Dieva žēlastībā un tikumos. Atcerēsimies, ka Dievs skatās sirdī. Cilvēkiem ir dota īpaša dāvana, un tā ir prātīgā dvēsele. Traktātā par cilvēku, kas ietverts Teoloģijas summas pirmās daļas iztirzājumos no 75 līdz 102, ir izklāstīta Toma mācība par cilvēku. Tur patiešām brīnišķīgi ir aprakstītas dvēseles spējas. Tomēr ar Akvīnas Toma rakstiem ir līdzīgi kā ar Svētajiem Rakstiem. Tos vienmēr vajag lasīt visā veselumā. Viens no pazīstamiem filozofiem, tulkojot šo traktātu un uzrakstot tiešām izsmeļošu komentāru, vienā vietā piezīmēja: “Žēl, ka Akvīnietis tik maz ir uzrakstījis par jūtām.” Patiešām, Traktātā par cilvēku jūtām ir veltīti divi īsi iztirzājumi – 80 un 81. Toties, kad paskatīsimies uz tālākiem Teoloģijas summas iztirzājumiem, tad atradīsim, ka Prima-secundāe iztirzājumi 22-48, ir veltīti tieši jūtu analīzei. Latviešu valodā tiek lietoti vismaz trīs jēdzieni: jūtas, kārības un kaislības. Diviem no tiem ir negatīva pieskaņa, bet pats vārds - jūtas tiek lietots arī maņu orgānu apzīmēšanai. Saprotams, ka ir vajadzība pēc valodas saskaņošanas tulkojumos un dažādās grāmatās vai rakstos. Par Toma cilvēcisku pieeju liecina kaut vai zāles pret tādām jūtām kā skumjas – atrast kaut ko patīkamu, paraudāt, parunāt ar draugiem, kontemplēt patiesību, iet dušā vai vannā vai vienkārši pagulēt. pr. Oskars Jabloņskis OP |
