Dieva Gars neliek bēgt garīguma paradīzē vai misticisma patvērumos, tieši pretēji, cilvēkam jāizdara izvēle paša sirdī, jāatpazīst tas, kas šķir no Dieva un liek kalpot elkiem, un jāpūlas, lai Dieva griba valdītu pār šo sirdi.
Kārdinājums ir iespēja, kas atrodas izvēles priekšā starp labo un ļauno, starp ticību un elkdievību, – “kārdinājums padara cilvēku vai nu par elku pielūdzēju, vai nu par mocekli” (Origēns). Ļoti lielā mērā vislielākais kārdinājums šodien ir kārdinājumu trūkums. Cik sekla, trula un prasta ir mūsdienu cilvēka dzīve... Tā tas bieži vien ir tādēļ, ka mēs ļoti ātri nobīstamies un padodamies cīņas priekšā, atsakoties no iespējas dzīvot, noraidot patiesi būtisko un svarīgo, atstājot novārtā uzticību Kungam...
Marks nenosauc konkrēto kārdinājumu saturu, kā to dara Lūkass un Matejs, bet gan min, ka Jēzus tika 40 dienas sātana kārdināts. Tātad kārdināšana noris nepārtraukti. Vēl viena Marka evaņģēlija īpatnība ir savvaļas zvēru un eņģeļu klātbūtne – mesiāniskā laika sākums jeb Debesu valstības tuvums iezīmējas ar debesu un zemes vienību. Atcerēsimies pravieti Isaju, kurš pravietoja pēdējo laiku mieru: vilks dzīvos ar jēru, pantera apgulsies pie stirnām, teļi un lauvas ganīsies kopā (sal. Is 11, 6-8; 65, 25). Šeit Jēzus atklājas arī kā jaunais Ādams radības vidū (bērnu Bībele). Eņģeļu kalpojums (diakonia) norāda uz Jēzus dievišķību un, Marka evaņģēlija kontekstā, arī vēlreiz uz Debesu valstības iestāšanos (sal. Mk 8, 38; 13, 27).
Šīsdienas introits – ievaddziedājums –, pildot savu funkciju, ievada dienas liturģijas būtībā, atklājot uzticīgā kalpa stāju Dieva priekšā: “Kas Visaugstā aizsardzībā dzīvo un mājo Visvarenā ēnā, tas saka Kungam: mans patvērums un mans stiprums, mans Dievs, uz kuru es paļaujos. Viņš piesauks mani, un Es viņu uzklausīšu...” Tā ir Jēzus stāja Dieva priekšā kārdinājumu brīdī. Tādai ir jābūt arī mūsu attieksmei ikdienas pārbaudījumos. Tāpat minētie vārdi mums atgādina, ka ļaunuma priekšā nedrīkstam padoties.
Pāvests Benedikts kādā no saviem Gavēņa vēstījumiem reiz uzsvēra to pašu, norādot: “Ļaunuma priekšā nedrīkst klusēt. Te domāju par tiem kristiešiem, kuri vai nu aiz cilvēciskas cieņas vai vienkārši savu ērtību labad pielāgojas vispārējai mentalitātei tā vietā, lai brīdinātu savus brāļus, ka tāds domāšanas un darbošanās veids ir pretrunā ar patiesību un netuvina labajam. Tomēr kristīgais aizrādījums nekad nedrīkst būt izteikts kā otra nosodījums vai apsūdzība; tam jānāk ar mīlestību un žēlsirdību un jāsaistās ar patiesām rūpēm par brāļa labumu.”
Uzvarot kārdinājumu, notiek pāreja pie sludināšanas. Jēzus vēsts ir ļoti vienkārša: atgriezieties un ticiet Evaņģēlijam. Atgriezties, grieķu metanoia, nozīmē mainīt prātu, apziņu... pasaules uzskatu. Citiem vārdiem – atstāt visu iepriekšējo un no jauna dzīvot saskaņā ar Dieva loģiku. Savukārt ticēt nozīmē pilnīgu paļāvību Dieva vadībai; tā ir cilvēku solidaritātes un paļāvības uz Tēvu loģika, kas vadīja visu Jēzus dzīvi. Tā ir uzticība derībai, par ko dzirdējām pirmajā lasījumā.
Nereti domājam, ka sākumā nepieciešama ticība un tad atgriešanās. Marka perspektīva ir citādāka: atgriešanās nav ticības priekšnoteikums, nedz tās sekas. Atgriešanās ir tā pati ticība darbībā.
Atgriešanās un ticība konkretizējas fundamentālā un īpašā veidā – sekošanā Jēzum. Sekošana ir ceļš, kurā cilvēks mācās saprast un pazīt, kas ir Jēzus un ko nozīmē Valstības noslēpums (sal. Mk 4, 11). Mieramtuvu.lv | 
