Nikodēms dodas pie Jēzus naktī, tas ir, tumsā. Jāņa evaņģēlijā tumsa simbolizē gan meklēšanu, gan grēku. Tāds – meklējošs, bet, iespējams, arī grēcīgs un apjucis – ir Nikodēms, kurš, atnācis pie Jēzus, izvaicā Viņu par Dievu. Jēzus Nikodēmam atklāj Tēva mīlestības noslēpumu: “Dievs tā mīlēja pasauli, ka atdeva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvi.” (Jņ 3, 16) Lai labāk uztvertu šajos Jēzus vārdos ietverto dziļo saturu, pievērsīsim uzmanību trim Dieva mīlestības īpašībām.
Pirmkārt, Dievs mūs mīl nesavtīgi un bez jebkādiem nosacījumiem. Dzīvē mēs vairumā gadījumu sastopamies ar to, ka cilvēkiem esam tīkami tiktāl, cik spējam būt labestīgi, mīloši, atsaucīgi, atvērti, pateicīgi. Taču nereti attiecībās mēdz ielauzties kāds “bet”: “Es tevi mīlu, bet...” Šis “bet” mūs spēj ievainot. Attiecinot saskarsmē ar cilvēkiem piedzīvoto uz attiecībām ar Dievu, mums dažu labu reizi grūti noticēt, ka Viņš mūs mīl tādus, kādi esam. Ar pravieša Isaja starpniecību Dievs saka: “Vai tad māte var aizmirst savu zīdaini, tā, kura mīl savu miesīgo bērnu? Bet, pat ja viņa to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu!” (Is 49, 15) Dievs ikvienu cilvēku mīl ar beznosacījuma mīlestību. Viņa priekšā nav jāuzliek maska. Viņš ir tavs Tēvs, un tu esi Viņa mīļais bērns.
Otrkārt, Dievs mīl katru personīgi. Daudziem ir labi zināms stāsts par sengrieķu prātnieku Diogenu no Sinopes, kurš dienas vidū staigāja pa pilsētu ar lukturi rokās. Vaicāts, kamdēļ viņš tā dara, gudrais atbildēja: “Es meklēju cilvēku.” Diogens meklēja taisnīgu cilvēku, tādu, kurš ir cienīgs saukties par cilvēku. Bet Dievs meklē ikvienu, arī to, kurš pats savās un citu acīs vairs nav cienīgs saukties par cilvēku. Patiesība ir tāda, ka nekad nav bijis un arī nebūs cilvēka, kuru Dievs nemīlētu, jo Jēzus savu dzīvību ir atdevis par katru no mums.
Treškārt, Dieva mīlestība ir nemainīga un mūžīga. Dievs nekad nepārstās mūs mīlēt. Mēs nevaram izdarīt neko tik ļoti, ļoti labu, lai Dievs mūs mīlētu vēl vairāk, un arī neko tik sliktu, lai Viņš mūs mīlētu mazāk. Viņš nekad nepārstāj mūs mīlēt, jo Viņš ir Mīlestība.
Lasot šīsdienas Evaņģēlija fragmentu, kurā Jēzus atklāj Dieva mīlestības noslēpumu, mēs nereti rīkojamies tāpat kā Nikodēms, kas neizpratnē šaubās: “Tas nav iespējams! Kā mani, grēcīgu cilvēku, Dievs var tik ļoti mīlēt?” (sal. Jņ 3, 4) Sarunā ar Nikodēmu Jēzus pieskaras viņa visdziļākajai problēmai, kas bija raksturīga farizejiem un jūdu priekšniekiem. Tie sargāja savas tautas ticību no elkdievības, taču paši, koncentrēdamies uz ārējām izpausmēm un rituāliem, neļāva Dievam darboties viņu dzīvē.
Bet kā tas attiecas uz mums šodien? Kas mums jādara, lai ļautu Dievam darboties mūsos?
Jāmācās klausīties! Tas ir visas mūsu garīgās dzīves pamatā! Bībelē vārds “klausies”, “klausieties” sastopams 1500 reižu. Klausīties nozīmē būt gatavam pildīt Dieva gribu un ierādīt Viņam pirmo vietu: Dievs runā, cilvēks klausās, Dievs darbojas, cilvēks līdzdarbojas, Dievs mīl, cilvēks ļauj sevi mīlēt. Taču kāpēc notiek tā, ka daudzi kristieši it kā tic Dieva mīlestībai, bet ne visi jūtas Dieva mīlēti? Varbūt problēma ir tajā, ka viņi, atzīdami Dieva klātesamību pasaulē, tomēr nespēj noticēt Viņa klātbūtnei pašu dzīvē? Kāds pieredzējis garīdznieks man reiz teica: “Izmeklējot sirdsapziņu, es secināju, ka daudz domāju, runāju un rakstu par Dieva mīlestību un žēlsirdību, taču manī vēl joprojām mīt spēcīgi iesakņojies uzskats, ka Dievs ir bargs tiesnesis.” Daudziem no mums par Dievu ir izveidojies nepareizs priekšstats, un tas rada bailes no Viņa. Tāpēc tik bieži grūti noticēt tam, ka Dievs ir Mīlestība, ka Viņš vēl mums tikai labu, ka Viņa mīlestība ir mūsu brīvības pamats.
Apustulis Pāvils Vēstulē romiešiem raksta: “Ticība nāk no dzirdēšanas, bet dzirdētais – no Kristus vārda.” (Rom 10, 17) Ja veltīsim laiku Svēto Rakstu apcerei un lūgšanai, mēs spēsim vairāk atvērties Dieva mīlestībai. Bībele māca raudzīties uz dzīvi ar Dieva acīm un norāda pareizo virzienu. Kad savu dzīvi veidojam saskaņā ar Svētajos Rakstos smelto gudrību, tad spējam arī atklāt savu patieso cieņu un skaistumu.
Jāmācās dzīvot patiesībā! Daudzi cilvēki priesterim mēdz sacīt: “Es nezinu, ko teikt grēksūdzē, jo nevienu neesmu apzadzis un nevienu neesmu nositis.” Visbiežāk pie šāda secinājuma nonāk tie, kuri ir iegrimuši garīgā tumsā. Lai ieraudzītu, vai uzvilktās drēbes ir tīras, ir jāpieiet pie loga – gaismā. Tumšā istabā neredz putekļus un netīrumus. Tikai diena tos izgaismo. Tāpat ir arī ar cilvēka sirdsapziņu. Ja kāds attālinās no Kristus, viņš nemana savus grēkus un pārliecināts saka: “Man grēku nav.” Tādam cilvēkam ar steigu jādodas pie grēksūdzes un jāsaka: “Priesteri, ar mani ir slikti, esmu aizgājis tik tālu no Kristus, ka vairs neredzu savus grēkus.”
Jēzus liecina: “Pasaulē ienāca gaisma, bet cilvēki vairāk iemīlēja tumsu nekā gaismu, jo ļauni bija viņu darbi.” (Jņ 3, 19) Dažreiz cilvēks tumsu mīl vairāk nekā gaismu tādēļ, ka ir pieradis pie saviem grēkiem. Taču, vienīgi atveroties Kristus gaismai un pazemīgi atzīstot savus pārkāpumus, mēs atradīsim patieso mieru un prieku. Bieža grēksūdze stiprina un padziļina ticību. Tāpēc ir tik svarīgi regulāri doties pie grēksūdzes, it īpaši Lielā gavēņa laikā, lai saņemtu Dieva piedošanu un atgriešanās žēlastību.
Jāmācās mīlēt! Šī gada janvārī pāvests Francisks apmeklēja Šrilanku un Filipīnas. Vēršoties pie Manilas Svētā Toma universitātes studentiem, pāvests sacīja: “Kas ir svarīgākais, kas jums jāiemācās ģimenē, skolā, universitātē? Un kas ir svarīgākais, kas jums jāsaprot dzīvē? Ir jāiemācās mīlēt! Iemācīties mīlēt, nevis tikai iegūt informāciju par to – tas ir liels dzīves izaicinājums! Iegūtās zināšanas nesīs labus augļus, tikai pateicoties mīlestībai. Ļaut sevi mīlēt ir daudz grūtāk nekā pašam mīlēt.” (Manilā, 18.01.2015.) No šiem Franciska vārdiem izriet, ka tikai tas, kurš zina, ka ir mīlēts, spēj mīlēt citus.
Pārdomu noslēgumā no sirds vēlu mums visiem: ļausim Dievam mūs mīlēt un darboties mūsu dzīvē! Mieramtuvu.lv |
