Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Intervijas

Kardināls Sara intervijā stāsta par "liturģiskajiem kariem", pāvesta kritizēšanu un islāmu
23.03.2015 pl. 19:05

Fragments no aleteia.org intervijas ar Dievišķā kulta un sakramentu disciplīnas kongregācijas jauno prefektu, kardinālu Robertu Sara (Robert Sarah).

Jūsu Eminence, savā grāmatā "Dievs vai Nekas" vairākas reizes pieminat „liturģiskos karus”, kas gadu desmitiem šķeļ katoļus. Jūs sakāt, ka šī šķelšanās ir jo sevišķi sāpīga tāpēc, ka katoļiem būtu jābūt īpaši vienotiem tieši šajā jautājumā. Kā mēs varam tikt pāri šīm nesaskaņām liturģijas jautājumos?

Otrais Vatikāna koncils nekad nav aicinājis atteikties no pagātnes, no Pija V rita un no latīņu valodas. Bez pagātnes nav nākotnes. Bet tanī pašā laikā mums ir jācenšas ieviest tās kardinālās reformas, ko ir vēlējies Koncils. Liturģija ir īpaša vieta, kur mēs satiekam Dievu vaigu vaigā, stādām Viņam priekšā savu dzīvi, upurējam to Viņam un atdodam godu. Mēs nevaram svinēt liturģiju ar „ieročiem rokās”, tas ir – ar naida pilnām sirdīm. Jēzus Evaņģēlijā saka – pirms nekā ej pie altāra salikt upurdāvanu, vispirms ej, izlīgsti ar savu brāli! (sal. Mt 5, 24) Lai satiktos ar Dievu vaigu vaigā, mūsu sirdīm ir jābūt brīvām no naida un dusmām.

Vai tas nav tieši tas, ko Benedikts XVI vēlējās?

Jā, tāda ir Motu proprio Summorum Pontificum (apustuliskā vēstule) nozīme. Benedikts XVI šajā darbā ir ieguldījis daudz enerģijas un cerības. Diemžēl jāatzīst, ka viņš nav panācis vēlamo, jo cilvēki ir „pieķērušies” saviem īpašiem ritiem un savstarpēji izslēdz viens otru.

Baznīcā, ikvienam jābūt iespējai svinēt (liturģiju) saskaņā ar savu jūtīgumu. Tas ir svarīgs izlīgšanas priekšnosacījums! Uzmanība jāpievērš arī liturģijas skaistumam, tās svētumam. Euharistija nav „vakariņas ar draugiem”, tas ir svētuma noslēpums. Ja tā tiek svinēta ar degsmi un skaistumu, izpratne noteikti tiks sasniegta. Tomēr mēs nedrīkstam aizmirst, ka tas ir Dievs, kas samierina, un tas prasīs laiku.

Nodaļā par pāvestiem jūs minat pret viņiem vērsto kritiku pat Baznīcas iekšienē. Francisks nav izņēmums šajā ziņā. Viena daļa katoļu kritizē viņa stilu – ko viņš dara, ko viņš saka. Ir pat sajūta, ka kāda Baznīcas daļa neuzskata viņu par īsti piemērotu ticības depozīta sargātāju. Kādai būtu jābūt ticīgo attieksmei pret pāvestu? Vai katolis drīkst kritizēt Pētera pēcteci?

Atbilde ir vienkārša – kā mums raudzīties uz dēlu vai meitu, kas publiski kritizē savu tēvu? Kā lai mēs saglabājam cieņu pret šādu cilvēku? Pāvests ir mūsu tēvs. Mums pienākas viņu cienīt un godāt (kaut arī izskatās, ka kritika viņu īpaši nesatrauc). Kas attiecas uz dažiem dokumentiem vai izteicieniem – var rasties iespaids, ka viņš nerespektē doktrīnu. Es personīgi viņam pilnīgi uzticos un mudinu visus kristiešus darīt tāpat. Mēs varam būt uzticības pilni un mierīgi. Viņš vada laivu un Jēzus ir ar viņu. Caur konklāvu izpaužas Dieva griba. Dievs mums ir devis pāvestu Francisku, lai viņš vadītu Baznīcu šodien.

Ko atbildēt tiem, kas saka – Francisks nebija „Svētā Gara izvēle’’?

Es viņiem pajautātu, vai viņiem ir tiešais kontakts ar Svēto Garu.

Savā grāmatā jūs arī pieminat „spēkus Eiropā, kas mēģina ierobežot katoļu brīvību”. Jūs rakstāt, ka sabiedriskā iniciatīva La Manif pour tous* ir kā piemērs, no kā mācīties, un ka tas ir kristīgā gara izpausme Eiropā. Eminence, vai jūs atbalstāt tos tūkstošus kristiešu, kas izgāja ielās, lai parādītu savu uzskatu – katram bērnam ir vajadzīga māte un tēvs?

Mūsu misija kā kristiešiem ir liecināt par savu ticību. Mēs zinām, ka ģimene ir Dieva iestādīta lietu kārtība. Mēs zinām, ko ģimene nozīmē Baznīcai un sabiedrībai. Bez ģimenes nav nākotnes ne vienai, ne otrai. Bez mazākās šaubīšanās es pilnībā atbalstu cilvēkus, kas iestājas par ģimenes vērtībām dažādos veidos. Es to redzu kā uzticību Baznīcai un ticībai.

Un tomēr šīs aktivitātes no pirmā skata ir izgāzušās!

Kristus arī acīmredzami izgāzās. Pēc trīs gadu publiskas sludināšanas Viņu nogalināja un apglabāja kapā. Bet Viņš ir augšāmcēlies un uzvarējis ļauno. Le Manif pour tous neapturēja politiskos lēmumus, bet sasniedza lielu uzvaru, jo saliedēja un stiprināja ģimenes. Tam ir jāturpinās. Mums ir jāturpina paust savu nostāju dažādos veidos, tai skaitā manifestācijās. Mums vajag arī veicināt, lai būtu tādas ģimenes, kur valda mīlestība, kur tā nenomirst.

Kā jūs to domājat?

Mīlestība ir kā puķe tuksnesī, kuru mums ir jākopj un jālaista, un jāsargā no zvēriem. Kā mēs varam nosargāt mīlestību? Ar ikdienišķām rūpēm. Ar piedošanu, dialogu, uzmanību vienam pret otru. Bez šīm lietām puķe (mīlestība) nomirst. Šī puķe nevar augt, ja tā netiek aprūpēta. Lai vai kā, arvien ir jāatceras, ka galvenais dārznieks ir pats Dievs. Ja ģimene atstāj Dievu, tā ilgi nepastāv. Demonstrācijas ir laba lieta, bet mums ir jārūpējas par mūsu ģimenēm. Ir jābūt nomodā, lai dārgā mīlestības dāvana arvien ir dzīva mūsu sirdīs un mūsu ģimenēs.

Eiropas islamizācija un tā radikālās izpausmes rada bažas. Jūs nākat no valsts, kur musulmaņi un kristieši dzīvo mierā, un jūs saucat islamu par brālīgu un miera reliģiju. Jūsu pārdomas šajā sakarā?

No kurienes rodas bailes? Islams pastāv Eiropā jau ilgu laiku, bet nevienam nekādas bailes līdz šim neizraisīja. Tā ir taisnība, ka musulmaņi Eiropā nav bijuši tik lielā skaitā. Gvinejā ir 5% katoļi un 73 % musulmaņi, bet mēs nebaidāmies viens no otra. Gluži otrādi – mēs stimulējam viens otra ticību. Dzīvojot starp musulmaņiem, kam lūgšana un tiešais kontakts ar Dievu ir dzīves centrā, kristiešiem nākas sev uzdot jautājumus par savām attiecībām ar Dievu. Vai es ikdienā lūdzos? Vai es gavēju utt.? Dievs nav kāds, ar ko reizi pa reizei parunāt. Dievam ir jābūt pirmajā vietā gan sabiedrībā, gan ģimenē. Ikviens kristietis ir aicināts stiprināt savas attiecības ar Dievu, un musulmaņi šajā ziņā var būt labs piemērs. Mums ir jālūdzas vienam par otru, lai mūsu starpā valdītu un vairotos miers.

Šajā sakarībā jūs bieži stāstāt kādu musulmaņu leģendu...

Jā, tas ir stāsts par kādu gani. Viņa tika uzskatīta par nedaudz jukušu. Viņas aitas mierīgi sadzīvoja ar vilkiem. Kad viņai jautāja pēc izskaidrojuma, viņa atbildēja: „Es uzlaboju savas attiecības ar Dievu, un Dievs uzlaboja attiecības starp manām aitām un vilkiem.” Dievs dod mieru cilvēku starpā caur lūgšanu.

Šis ir klajā pretrunā ar asinsdarbiem, ko veic radikālais islāms. Kā jūs to skaidrojat?

Karikatūras, kas izsmej islamu (arī citas reliģijas), neveicina brālību cilvēku starpā. Kā teica pāvests – mēs nedrīkstam aizvainot citu cilvēku ticību. Tas vien, ka mums ir citi uzskati (ticība), mums nedot tiesības izsmiet savādāk domājošos. Tas ir jāizbeidz! Bet īstie musulmaņi nekad nevienu nav nogalinājuši. Tie, kas cērt galvas, sit krustā, šauj Dieva vārdā, ar to projicē paši savu ļaunumu uz kaut kādu iedomātu dieva ideju. Manā zemē musulmaņi ir šausmās no šiem noziegumiem, ko veic personas, kuras grūti ir nosaukt par cilvēkiem.

Vai jūs domājat, ka attiecībā pret islāmu Rietumi spēlējas ar uguni?

Kā Benedikts XVI, kuram rūpēja šis jautājums, uzsvēra – vēsturē Dievs nekad nav ticis tik stingri noliegts kā tagad. Ja Rietumi neatgriezīsies pie savām kristīgajām saknēm, situācija var kļūt ļoti bīstama. Bet es domāju, ka pienāks laiks un Rietumi sapratīs, ka viņi nevar dzīvot bez Dieva. Šajā ziņā Āfrika var palīdzēt.

Droši vien Āfrika varētu Baznīcai iedot nākamo pāvestu?

(Smejas) Kas par jautājumu! (Pēc pārdomu brīža) Tas ir Dievs, kurš dod pāvestu... 

* Manif pour tous ir sabiedriska iniciatīva, kas organizē miermīlīgas demonstrācijas, lai protestētu pret likumprojektu "Laulības visiem"

Tulk. U. Freimanis
Katedrāle.lv