Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Kas notiek?  Pasaulē

Svētā Terēze no Avilas – izcils garīgās dzīves ceļa rādītājs
30.03.2015 pl. 16:47
Pagājuši 500 gadi kopš Terēzes no Avilas dzimšanas. Viņa pasludināta par svēto un Baznīcas doktori. Šīs klostermāsas atstātajam garīgajam mantojumam ir joprojām neizmērojama vērtība. Ko no viņas var mācīties mūsdienu cilvēki?

To atklāj pāvests Francisks vēstulē Baskāju Karmela ordeņa ģenerālpriekšniekam, pr. Saverio Kannistram. Sv. Terēze ir pilnīgas sevis veltīšanās Dievam drošs ceļvedis un paraugs – viņš raksta. Francisks runā par viņu kā par lūgšanas skolotāju, izcilu Evaņģēlija liecinieci un kopienas dzīves izdzīvošanas priekšzīmi. Viņas liecināšanas spējas tiešais avots bija tikšanās ar Kristu.

Pirmkārt, Terēze ir lūgšanas skolotāja – norāda pāvests. Viņas dzīves pieredzē ļoti liela nozīme bija Kristus cilvēciskuma atklāšanai. Šajā pieredzē svētā gribēja dalīties arī ar citiem, tāpēc to apraksta aizraujošā, vienkāršā un visiem saprotamā veidā, parādot, ka runa ir par draudzības attiecībām ar kādu, kurš mūs ļoti mīl. Bieži vien viņas stāstījums pārvēršas lūgšanā – it kā gribētu ievest lasītāju savā iekšējā dialogā ar Kristu. Vēstulē Francisks paskaidro, ka Terēze lūdzās ne tikai kādos noteiktos dienas brīžos vai konkrētās vietās, bet uzsāka lūgšanu pilnīgi spontāni visdažādākajās ikdienas dzīves situācijās. Viņa apzinājās nemitīgās lūgšanas nozīmi. Mēs no svētās varam mācīties neatlaidību lūgšanā un uzticību – lūgties arī tad, kad sastopamies ar dažādām grūtībām vai kad ir jāizdara neatliekami uzdevumi. Konsekrētās dzīves atjaunotnei mūsdienās viņa ir atstājusi konkrētus piedāvājumus, ieteikumus un lūgšanas metodes, kas palīdzēs mums iziet no sevis un atrast iekšēju līdzsvaru. Viņa māca par visa atskaites punktu vienmēr izvēlēties Kristu un atklāj, kā varam augt mīlestībā uz Dievu un tuvāko.

Otrkārt, Terēze ir nenogurstoša Evaņģēlija sludinātāja. Gribēdama kalpot Baznīcai, sava laika sarežģīto problēmu priekšā svētā neapmierinājās ar pasīvas vērotājas lomu. Viņa nolēma darīt kaut vai mazumiņu, kas no viņas bija atkarīgs, tas ir, sekot evaņģēliskajiem padomiem cik vien var pilnīgi un darīt visu iespējamo, lai arī viņas nedaudzās māsas tiem sekotu. Tā sākās Terēzes īstenotā reforma. Viņa prasīja, lai māsas nezaudē laiku, kaulējoties ar Dievu par mazsvarīgām lietām laikā, kad pasaule deg uguns liesmās. Pāvests piebilst, ka svētā arī šodien paver jaunus apvāršņus, mudinot mūs iesaistīties cēlā „avantūrā”, tas ir, uzlūkot pasauli ar Kristus skatienu un meklēt to, ko Viņš meklē, un mīlēt tā, kā Viņš mīl.

Treškārt, Terēze atklāj kopienas dzīves nozīmi. Viņa apzinājās, ka ne lūgšana, ne misiju darbs nevar pastāvēt bez patiesas kopienas dzīves. Tāpēc kā pamatakmeni savos klosteros viņa ielika brālību. „Šeit visām māsām jāmīl vienai otra un savstarpēji jāpalīdz”, viņa rakstīja. Svētā aicināja māsas sargāties no pašpietiekamības un nesavtīgi kalpot citiem. Šajā ziņā liela nozīme ir pazemībai, kas nav ne ārējā nolaidība, ne dvēseles iekšējā kautrība. Būt pazemīgam nozīmē apzināties savas iespējas un saskatīt to, ko Dievs var mūsos paveikt. Pretējais tam ir tukšā godkāre, kas kļūst par iemeslu baumām, nenovīdībai un kritikām, un kas nopietni apdraud mūsu attiecības ar citiem. Saskaņā ar Terēzes mācību, būt pazemīgam nozīmē pieņemt sevi, apzināties savu cieņu, drosmīgi iesaistīties misiju darbā, atzīt savu atkarību no Dieva un pilnīgi uz Viņu paļauties.

Francisks vēstulē atzīst, ka karmelītu kopienām ir cēlas saknes, un piebilst, ka šīs kopienas ir aicinātas būt par komūnijas vietu. To locekļiem jābūt par brālīgās mīlestības un Baznīcas mātišķības lieciniekiem, kuri stāda Kunga priekšā šķelšanos un karu plosītās mūsdienu pasaules vajadzības. Noslēgumā pāvests lūdz Dievu, lai karmelīti vienmēr liecina, ka dzīve saskaņā ar Evaņģēliju ir patiesa prieka avots, un pamudina daudzus jauniešus sekot Kristum tuvumā.

Radiovaticana.va