Piedzīvojuši tikšanos ar augšāmcēlušos Jēzu, Lieldienu oktāvas otrdienas rītā no dažādām Kurzemes diecēzes vietām ordeņu, kongregāciju un kopienu konsekrētās personas mēroja ceļu uz Kuldīgu, lai dalītos kopīgā priekā un svinēšanā. Rūpes par tikšanās noorganizēšanu uzņēmāmies mēs - Jēzus un Marijas Dominikāņu māsas misionāres, kas kalpojam Kuldīgas draudzē un Sv. Pāvila rekolekciju mājā. Sv. Pāvila pirmā vientuļnieka ordeņa kopienu no Ventspils pārstāvēja t. Juris Krisūns. Visvairāk konsekrēto personu darbojas Liepājā: Brāļu Dominikāņu (Sprediķotāju) ordeni pārstāvēja t. Oskars Jabloņskis un t. Jaceks Šprenglevskis, māsa Rafaēla pārstāvēja Nabadzīgā Bērna Jēzus māsu kongregāciju, m. Inese Motte kopienas "Chemin Neuf" konsekrētos, m. Diāna un m. Judīte Dominikāņu māsu Liepājas kopienu. Mūs visus iepriecināja arī Liepājas diecēzes bīskapa Viktora Stulpina klātbūtne. Stiprinājušies pie kafijas galda, jau kā viena konsekrēto māsu un brāļu kopiena, devāmies ceļā pa Kuldīgas senatnīgajām ieliņām, pavadot laiku sarunās un baudot skaisto pavasara dienu, apbrīnojot arī pirmo "lidojošo zivju" centienus tikt pāri Ventas rumbai. Savukārt plkst. 11.30 pulcējamies kopā ar draudzes ticīgajiem Sv. Trīsvienības katoļu baznīcā uz Rožukroņa lūgšanu, kuru vadīja konsekrētas māsas un brāļi. Pašā dienas vidū tikāmies ar augšāmcēlušos Jēzu Euharistijā, kuru svinēja bīskaps Viktors kopā ar ordeņu brāļiem. Pēc "dvēseles mielasta" notika kopīga pusdienu maltīte, kuras laikā rosinājās savstarpēja dalīšanās par to, ko esam piedzīvojuši dažādās dzīves situācijās un apustuliskā kalpošanā draudzēs. Katra kopiena sagatavoja arī kādu pārsteigumu vai aktivitāti, kas ļāva mums patiesi piedzīvot Dieva bērnu brīvību un prieku, kā arī atklāt citiem un dalīties ar tām dāvanām un talantiem, kurus esam saņēmuši no Dieva. Pirms došanās atpakaļceļā uz savām kalpošanas vietām un ikdienas pienākumiem, saņēmām no bīskapa Viktora, mūsu diecēzes Gana, svētību un stiprinājuma vārdus, kā arī patiesa prieka apliecinājumu par kopēju tikšanos no pašu konsekrēto brāļu un māsu puses. Jēzus un Marijas Dominikāņu māsas misionāres Kuldīgā Bīskapa Viktora Stulpina sprediķis Kurzemes konsekrēto personu tikšanās Sv.Misē. Lieldienu oktāvā Svēto Rakstu lasījumos mēs bieži sastapsimies ar apustuli Pēteri, kurš ir nostaigājis garu ticības ceļu no Kunga noliedzēja līdz ticības lieciniekam. Viņš vispirms bija ticības liecinieks Izraēlim - Dieva tautai: "Lai viss Izraēļa nams droši zina..." Tas var būt mūsu šodienas pārdomu iemesls. Pēteris uzrunā ne jau pagānus, bet izvēlētos. Viņš uzrunā praktizējošus ticīgos un dievbijīgus cilvēkus. Bet uz ko viņš aicina? Pēteris aicina uz atgriešanos un Kristus pieņemšanu. Klausoties šo Pētera uzrunu, klausīsimies un pārdomāsim tā, it kā viņš uzrunātu ikvienu no mums, katru personīgi. Esam veltījuši Dievam savu dzīvi, atbildējuši savam aicinājumam. Praktizējam savu ticību un aicinājumu saskaņā ar mūsu ordeņa, kongregācijas vai kopienas regulu, bet katram no mums Pēteris saka: "Atgriezieties..." Pieņemiet no jauna augšāmcēlušos Kristu par savas dzīves Kungu. Nav noslēpums, ka pēc gadiem pavadītiem savā kopienā, mazinās mūsu dedzība, ienāk rutīna. Šķiet, ka kalpošana vairs nenes sākotnējo prieku. Dzīve ienāk ar saviem pārbaudījumiem, saviem izaicinājumiem, kuriem ne vienmēr esam gatavi stāties pretī. Kļūstam līdzīgi izvēlētās tautas dēliem un meitām. Kaut negribas to teikt, bet arī mēs kļūstam nevērīgi pret savu aicinājumu, apstājamies savā garīgā izaugsmē un pat kļūstam sliktāki. Tādēļ svarīgi ir pārdomāt Pētera aicinājumu - atgriezieties pie vienotības ar Kristu, ļaujiet Viņam vadīt jūsu dzīvi. Pēteris labi zina ko runā, jo pašam tik daudzkārt nācās iet šo atgriešanās ceļu un vēl viņa priekšā ir atgriešanās. Atcerēsimies kaut vai brīdi, kad Pēteris saka Kristum: "Aizej no manis, Kungs, jo es esmu grēcīgs cilvēks." Vai arī, kad dzirdēja no Kristus skarbus vārdus: "Atkāpies no manis, sātan, jo tu domā to, kas ir cilvēka un nevis to, kas ir Dieva." Pirms dažām dienām pieminējām Pētera rūgtās asaras, kuras viņš lēja pēc Mācītāja noliegšanas. Nākotnē būs jāatgriežas, kad vajadzēs ieiet pagāna Kornēlija namā un apsēsties ar viņu pie galda, lai atvērtos pagānu evaņģelizācijai. Šeit loģiski varam uzdot jautājumu, bet kā atgriezties? Atgriešanās iesākums varētu būt zināma neapmierinātība ar sevi. Tas nenozīmē, ka jāiedzen sevi mazvērtības kompleksā, jānoniecina sevi, bet jābūt neapmierinātam, ka neizmantojam ik brīdi, lai atvērtos Kristum un līdzcilvēkiem Kristus dēļ. Ka varbūt aizvien vairāk meklējam savu godu un nevis Dieva godu. Ka par maz meklējam Kristu savā ikdienas dzīvē. Arī šajā ziņā Svētie Raksti mums piedāvā atgriešanās paraugu - Mariju Magdalēnu. Viņas atgriešanās ceļš bija nemitīga Jēzus meklēšana. Kopš pirmās sastapšanās ar Kristu viņa varēja sevi uzskatīt par atgriezušos. Viņas dzīve radikāli bija mainījusies, tomēr viņa turpināja meklēt Kristu. To viņa darīja līdz krusta pakājei un arī pēc Kristus apbedīšanas. Viņa ir tā, kura stāv pie Kristus kapa un raud, jo nevar redzēt Kungu. Pēc neilga brīža augšāmcēlies Kristus nostājas viņas priekšā, atbildot uz viņas ilgām. Tajā brīdi atklājas, kas viņai ir Kristus – Rabbuni jeb mans Mācītāj! Nevis formālais Rabbi, bet Rabbuni, kas nozīmē personiskas, tuvas attiecības ar Kristu. Pieņemsim Pētera aicinājumu un savā ikdienas dzīvē, ikdienas kalpošanā meklēsim Kristus tuvumu. Viņam priekš katra no mums ir jābūt Rabbuni, kura dzīve, nāve, augšāmcelšanās un klātbūtne mūsu dzīvē no jauna aizdedzina sirdis kalpošanai Viņam un tuvākajiem.   
| 
;)
;)
;)