Francisks aicināja kristiešus nekad nekultivēt naida jūtas, bet veltīt laiku, lai sevī atklātu jūtas un attieksmi, kas patīk Dievam, proti, mīlestību un dialogu. Vai cilvēkam ir iespējams smagā situācijā reaģēt ar Dieva paņēmieniem? Pāvests apgalvoja, ka jā, tas ir iespējams, un tas ir laika jautājums. Ir vajadzīgs laiks, lai sevī ļautu caurstrāvot Jēzus jūtām. Francisks to paskaidroja, analizējot epizodi, kas rodama Apustuļu darbos. Apustuļi atrodas sinedrija priekšā, jo ir apsūdzēti par to, ka viņi sludina mācību, par kuru likuma zinātāji neko nevēlas dzirdēt. Tomēr Gamaliels – viens no farizejiem, sinedrijā atklāti ierosina ļaut tiem sludināt. Atsaucoties uz pagātnē notikušiem gadījumiem, viņš saka: ja apustuļu mācībai ir cilvēciska izcelsme, tad tā tiks iznīcināta, savukārt, ja tā ir no Dieva, tad tā pastāvēs. Sinedrijs pieņem Gamaliela ierosinājumu paraudzīties, kā notikumi attīstīsies tālāk. Tas nereaģē pēc ienaida jūtu izraisīta instinkta. Pāvests to novērtēja kā „īstās zāles” katram cilvēkam: „Dod laiku laikam! Tas noder, kad mūs ir pārņēmušas ļaunas domas pret citiem, ļaunas jūtas, tad, kad esam apātiski, naidīgi. Noder, lai neļautu tiem attīstīties vēl vairāk, lai apstātos, dotu laiku laikam. Laiks sakārto lietas un ļauj mums saskatīt lietu būtību. Taču, ja tu reaģē dusmu brīdī, tad ir skaidrs, ka būsi netaisnīgs. Būsi netaisnīgs! Un tas nāks par ļaunu tev pašam. Padoms ir: laiks, laiks kārdinājuma brīdī”. „Kad kurinām ienaidu, tad tas neizbēgami izlauzīsies,” turpināja Francisks. „Izlauzīsies apvainojumā, karā, un ar šīm ļaunajām jūtām pret citiem, mēs karojam pret Dievu, kamēr Dievs mīl citus, mīl harmoniju, mīl mīlestību, mīl dialogu, mīl staigāt kopā.” Pāvests atzinās, ka arī viņam, tad, kad kaut kas nepatīk, kā pirmo sajūtu gadās izjust ļaunu sajūtu. Taču Francisks aicināja apstāties un dot vietu Svētajam Garam, lai Viņš ļauj mums panākt labo, panākt mieru. Apustuļi saņem pātagas cirtienus un atstāj sinedriju priecīgi par to, ka ir panesuši ciešanas Jēzus vārdā: „Pirmo lepnība ved tevi pie citu nogalināšanas, bet pazemība, arī pazemošana, ved pie līdzināšanās Jēzum. Un tas ir tas, par ko nepadomājam. Šai brīdī šādā stāvoklī atrodas daudzi mūsu brāļi un māsas, kuri Jēzus vārdā iziet moceklību. Viņi ir priecīgi par to, ka izcietuši pāridarījumus, arī nāvi, jo tas ir noticis Jēzus vārdā. Lai bēgtu no pirmo lepnības, tad ir tikai viens ceļš – atvērt sirdi pazemībai, bet pazemība nekad nenāk bez pazemošanas. Šo lietu dabiski saprast nav iespējams. Lai to spētu, ir jālūdz žēlastība.” Pāvests paskaidroja, ka tā ir Jēzus atdarināšanas žēlastība. Atdarināšana, par kuru liecina ne tikai mūsdienu mocekļi, bet arī tie daudzie vīrieši un sievietes, kas pazemojumus pacieš katru dienu savas ģimenes labā un „aizver muti, nerunā, pacieš mīlestības dēļ uz Jēzu”: „Un tas ir Baznīcas svētums, šis prieks, ko dod pazemošana – nevis tāpēc, ka pazemošana būtu skaista, nē. Tas būtu mazohisms. Ar ļaušanos sevi pazemot, tu atdarini Jēzu. Divas attieksmes: aizvērtība, kas ved tevi pie ienaida, pie dusmām, pie vēlēšanās nogalināt citus un atvērtība pret Dievu pa Jēzus ceļu, kas tev liek pieņemt pazemojumus, arī vissāpīgākos, ar šo iekšējo prieku, jo tu droši apzinies, ka atrodies uz Jēzus ceļa”. Foto: L'Osservatore Romano | 
