Pirmā kristīgā kopiena to attiecināja uz Jēzus krustu un uz Viņa mīlestību, kas atklājās pie krusta: “Savējos, kurus Viņš šajā pasaulē bija iemīlējis, Viņš mīlēja līdz galam.” (Jņ 13, 1) Tieši tāpēc visos četros evaņģēlijos visgarākais un detalizētākais ir Jēzus krusta ceļa apraksts. Jēzus pamestība uz krusta atnesa pasaulei Dieva mīlestību. Pateicoties Jēzus upurim pie krusta, mums ir piedoti grēki, pateicoties tam, ka Viņš augšāmcēlās, mēs Kristībā saņēmām jaunu dzīvi. Kristus nāves koks mums nes jaunas dzīves saldos augļus. Tieši tāpēc mēs tik ļoti godinām krusta zīmi. Krusts rotā mūsu mājas, to nēsājam ķēdītē ap kaklu. Ja uzmācas kārdinājums ļauties grēkam, uzlūkosim krustu vai pieskarsimies tam, atsaucot atmiņā šo Jēzus mīlestību līdz galam.
Vai ir liela atšķirība starp cilvēku, kurš dzīvo grēkā, un to, kurš grēku ir nožēlojis?
Gregors Palamass (1296–1359), pareizticīgo Baznīcas bīskaps un mistiķis, runā ļoti skarbi par šādu cilvēku, kurš dzīvo grēka stāvoklī: “Kad dvēsele šķiras no miesas, tas izraisa miesas nāvi, tāpat, kad Dievs atstāj dvēseli, šī šķiršanās nozīmē dvēseles nāvi, pat ja tā savā veidā paliek nemirstīga. Šķirta no Dieva, dvēsele kļūst netīra un nekam nederīga, pat vēl vairāk nekā līķis...” Tikai pašu kurlums un nocietinātā sirds var atkal un atkal mūs mudināt atgriezties pie veciem grēkiem, kā suns atgriežas pie saviem vēmekļiem vai kā nomazgāta cūka atkal iet vāļāties dubļos (sal. 2 Pēt 2, 22).
Tāpēc šodien Dieva Vārds mūs steidzina gandarīt un atgriezties pie jaunās dzīves Avota. “Gandarīt” un “atgriezties” Jaunajā derībā ir savstarpēji dziļi vienoti darbības vārdi. “Gandarīt” sengrieķu valodā burtiski nozīmē “mainīt domas”, tātad nožēlot, apzināti atstāt grēkus. Savukārt “atgriezties” izsaka cilvēka iekšējās nostājas maiņu, bez kuras nav iespējams mainīt dzīvi. Kad cilvēks savai dzīvei dod jaunu virzienu, viņš izvērtē to, kā domāja un dzīvoja iepriekš. Cilvēks, kurš Svētā Gara iespaidā pārvērtē savu dzīvi un vēlas to mainīt, ne tikai nožēlo pagātnes kļūdas un grēkus, bet arī maina nākotnes dzīves virzienu, atgriežoties pie Dieva.
Par dzīves ceļa virziena maiņu mums šodien stāsta Lūkasa evaņģēlijs. Divi mācekļi pēc Jēzus krustā sišanas bija ceļā uz Emausas ciematu. Lieldienu rītā tie devās prom no Jeruzalemes – viņiem tā nozīmēja skumju un dziļas vilšanās vietu, taču tā bija arī Jēzus augšāmcelšanās vieta. Pēc notikumiem, kuri risinājās uz ceļa un par kuriem Lūkass vēsta 24. nodaļā, mācekļi tur atgriezās, lai sastaptu augšāmcēlušos Kungu un saņemtu Viņa mieru. Uzdosim sev jautājumu: “Kurp es dodos savā iekšējā dzīvē? Uz kurieni mani ved ceļš, pa kuru es eju, – uz augšāmcelšanās vietu vai prom no tās?”
Kristieša uzmanības centrā nav grēka “grāvja” pārlekšana. Tas nav atgriešanās mērķis – mērķis ir jauna dzīve kopā ar Kristu. Tas, kurš pārāk koncentrējas tikai uz cīņu ar grēku, vēl nav atstājis ticības bērnības autiņus. Pašos dziļumos atgriešanās nav vispirms cilvēka brīvās gribas lēmums, bet paklausība Dieva aicinājumam. Atbilde, žēlastības pieņemšana. Jaunās derības mācībā ir izcelts kontrasts: dzīve ar Kristu nesalīdzināmi pārspēj dzīvi grēka tumsā. Tā ir augšāmceltā Jēzus mīlestība, kas pievelk grēcinieku un to pārliecina. Pēc pirmās atgriešanās pie Dieva, kas radikāli izmaina cilvēka dzīvi, pienāk laiks, kad kļūst nepieciešams savu dzīvi pārskatīt, dodot vietu gandarīšanai un arvien vairāk pieaugot Dievā. Arī šis laiks ir Dieva rokās, un, ja tas mums ir dots, tas ir liels dārgums. Neiztērēsim sīkumos šo žēlastību! Nepaliksim kurli pret aicinājumu arvien atgriezties augšāmcelšanās vietā! Mums tā ir Euharistija, kur maizes laušanā sastopam augšāmcēlušos Kungu. Mieramtuvu.lv
Foto: Freedigitalphotos.net/graur razvan ionut |
