Pēc atgriešanās no Mordovijas, kur viņš izcieta sodu it kā par savas grāmatas „Atpūtai un darbam” izplatīšanu, priesteris J. Vaivods dzīvoja un kalpoja Vaiņodē (1960. gadā). Tā kā padomju varai nepatika tā laika diecēžu pārvaldītājs Julijans Začests un vēl citi priesteri, tika meklēts risinājums, lai mazinātu saspīlējumu. Vispirms (1961. gadā) priesteri Julijanu Vaivodu iecēla par Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles prāvestu, bet jau nākamā gada nogalē viņš tika nozīmēts par Rīgas arhidiecēzes un Liepājas diecēzes pārvaldītāju. 1964. gada 2. jūlijā no Vatikāna valsts sekretāra pienāca ziņa, ka pāvests priesteri Julijanu Vaivodu ir ieskaitījis tā saukto pieredzējušo speciālistu kolēģijas sastāvā. Tāpēc viņš kopā ar savu pavadoni priesteri Jāni Ušerovski devās uz Romu, lai piedalītos Vatikāna II koncilā. Tiklīdz viņi ieradušies Svētajā Pilsētā, sākusies jautājuma kārtošana par Rīgas Metropolijas bīskapa izvēlēšanu, jo bīskapa sēdeklis bija vakants kopš bīskapa Pētera Stroda nāves 1960. gadā. Koncilā piedalījās arī emigrācijā dzīvojošie latviešu bīskapi Jāzeps Rancāns un Boļeslavs Sloskāns, kas iesaistījās jaunā bīskapa izraudzīšanā. Bīskaps Antonijs Urbšs vājās veselības dēļ nevarēja no Spānijas ierasties Romā, bet atsūtīja savus ieteikumus. Jau Koncila sesijas laikā priesteris Julijans Vaivods tika nominēts par Lielās Makriānas titulārbīskapu ar Rīgas arhidiecēzes un Liepājas diecēzes apustuliskā administratora tiesībām. Turpat Romā 1964. gada 18. novembrī Sv. Pētera bazilikas Čenstohovas Dievmātes kapelā kardināls Marella, bazilikas prāvests, viņu konsekrēja par bīskapu. 1965. gada 2. maijā jaunais bīskaps ienāca Liepājas katedrālē. Svētās Mises laikā sprediķoja priesteris Jānis Ušerovskis. Ņemot vērā, ka šogad svinam 800 gadu jubileju, kopš Latvijai piešķirts tituls Māras zeme, piedāvājam iepazīties ar fragmentu no bīskapa J. Vaivoda sprediķa 1967. gada 14. maijā Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē, kur viņš runā par Māras zemi: „Mēs, katoļi, arī šodien svinam tos pat svētkus un godinām tos svētos, kādus svinēja un godināja mūsu senči no kristietības ievešanas Livonijā. Visbiežāk katoļiem pārmet Vissvētākās Jaunavas Marijas godināšanu, it kā kāds vēlāku laiku reformators to būtu izdomājis. Visiem zināms, ka kristietība radās austrumos un no turienes uzsāka ceļu pa visu pasauli. Un visās Austrumu rita konfesijās, tanī skaitā arī pie Krievijas pareizticīgajiem, Dievmātes godināšana un viņai veltītie svētki ieņem svarīgu vietu viņu garīgajā dzīvē. Tas pats vairāk nekā 200 gadus notika arī mūsu zemē. Kā Rīgas arhibīskaps, tā Ordeņa mestri sacentās Vissvētākās Jaunavas Marijas godināšanā. Bijušo Doma baznīcu vēl mūsu dienās daudzina par Māras baznīcu, jo no tās uzcelšanas dienas tā bija veltīta Vissvētākās Jaunavas Marijas godam. Lielajā altārī bija Dievmātes statuja cilvēka augumā, kuru reformācijas skurbumā iemeta Daugavā. Bet, tā kā statuja bijusi no koka un nav grimusi, tā izvilkta no ūdens un sadedzināta. Doma baznīcā ir bijusi arī Sāpju Dievmātes kapela. Tai par piemiņu jezuīti jau pēc reformācijas uzcēla Sāpju Dievmātes baznīcu. Vecāki cilvēki atceras Rīgas pils ziemeļu vārtu izcilnī, blakus mestra Pletenberga tēlam, granītā cirstu Dievmātes statuju ar Jēzus bērniņu uz rokām. Apskatot muzejā Rīgas domkapitula galveno zīmogu (1234. gads) un mestra Pletenberga un Livonijas vācu ordeņa zīmogus, arī tur redzēsiet Dievmātes attēlus. Tāpat arī svētā Pētera baznīcā ir bijusi Dievmātes kapela (Ziemeļu spārnā) un vairāki altāri viņas godam. Pavisam Rīgā pirms reformācijas ir bijušas 16 baznīcas un visā Livonijā ap 200, no kurām daudzas (vismaz 15) veltītas Vissvētākās Jaunavas Marijas godam. Kristīgās ticības ievešana mūsu zemē sākās ar līvu kristīšanu, un no līviem visa mūsu zeme iesaukta par Livoniju. Bet gandrīz reizē ar šo vārdu tai dots arī otrs vārds – ”Terra Mariana” jeb ”Māras zeme”. Latviešu Indriķis savā hronikā raksta, ka bīskaps Alberts savā trešajā valdīšanas gadā (1199 –1229) Rīgas katedrāli un visu Livoniju esot veltījis Vissvētākajai Jaunavai Marijai (cathedram Episcopalem cum tota Livonia beatissimae Dei Genitricis Mariae honori deputavit (VI,4) novēlot bīskapa sēdekli un visu Livoniju svētlaimīgās Dievmātes Marijas godam). Šo aktu ir apstiprinājis pāvests Inocents III. Vēlākais arhibīskaps Alberts II (1257. gadā) kādā dokumentā cisterciešu klosterim raksta par Dievmāti „cui ipsa Livonia est dictata” (kurai ir veltīta visa Livonija). Luterticīgais vēsturnieks Hermanis Bruningks raksta, ka kādā vācu ordeņa dokumentā no XIV gs. esot minēts, ka visa Livonija esot Vissvētākās Jaunavas Marijas īpašums. Saprotams, kāpēc šovinistiskie brāļi Serafimi (vācbaltu vēsturnieki) savā vēsturē cenšas šo nosaukumu izdzēst. Bet velti – nav bijis tādas otras valsts kā Livonija, kurai būtu vārds ”Marijas zeme”. Vai tad brīnums, ka mēs tā turamies pie Jaunavas Marijas godināšanas un katoļi būsim, cik ilgi pie viņas turēsimies. Arī Sv. Jēkaba katedrālē no tās uzcelšanas dienas ir bijis altāris Vissvētākās Jaunavas Marijas godam līdz pat reformācijas laikam, kā tas ir arī šodien – no dienas, kad sirmais dievnams atkal sāka kalpot katoļu kultam. 1306. gadā kāda ordeņa pārstāvis ziņojumā pāvestam raksta, ka ticība vietējo iedzīvotāju sirdīs esot diezgan dziļi iesakņojusies un uz jautājumu, kam viņi ticot, seko atbilde: „Mēs ticam Dievam, Vissvētākajai Jaunavai Marijai un visam tam, kam tic svētā Romas Baznīca.” (Das Hagiologisches in Alt-Livland in katholik 1903. g., 318. lpp). Lūk, tam arī mēs šodien ticam. Un tāpēc jūtamies saistīti ar katoļu Baznīcas galvu pāvestu, kā senā ”Māras zeme”, kuras milzīgā karte ir uzzīmēta uz sienas koridorā, kas ved uz pāvesta privāto dzīvokli Vatikāna pilī.” Laikraksts "Nāc" Bīskaps J. Vaivods Liepājas Sv. Jāzepa katedrāles katedrā 
Bīskaps J. Vaivods piešķir Iestiprināšanas sakramentu Liepājas katedrālē 
Bīskaps J. Vaivods lasa lūgšanu par iestiprināmajiem 
| 
;)