Kā jūs sapratāt, ka Dievs aicina uz konsekrēto dzīvi? Tā bija mīlestība, kas man pieskārās. Es sapratu, ka vislabāk varēšu Viņam atbildēt, iestājoties klosterī. Ja es neiestātos, tad es to ļoti nožēlotu un nebūtu laimīga. Tā es to izjutu. Kādēļ izvēlējāties tieši Nabadzīgā Bērna Jēzus māsu kongregāciju? Tā vienkārši bija sakritība. Pati nekādus klosterus nezināju. Tas bija 90. gadu sākums. Lūdzu palīdzību radiniecei, kura bija zinoša par klosteriem. Man bija iekšējs noteikums, ka tam ir jābūt slēgtajam klosterim un māsām jāvalkā habiti. Radiniece mani atveda pie Nabadzīgā Bērna Jēzus māsām, kuras tajā laikā dzīvoja Rīgā, O. Vācieša ielā. Tā kā māsas mani laipni uzņēma, nekādu citu kongregāciju vairs nemeklēju. Vai esat šaubījusies par izvēlētā ceļa pareizību? Nē, nekad attiecībā uz Konsekrēto dzīvi. Vienīgās šaubas, kādi 10% manī saistījās ar to, vai tomēr nevajadzēja meklēt slēgto klauzūras klosteri. Bet es neesmu no meklētājiem, tā kā Dievs man atvēra durvis šeit, esmu ar to mierā. Kāds bija formācijas laiks klosterī? Brīnišķīgs! Tik daudz jauna un interesanta! Nekas grūts nebija, jo biju iemīlējusies Dievā. Bērnībā bija skarbi dzīves apstākļi, tā kā viss grūtais jau iepriekš bija izdzīvots. Ko jums ir devusi dzīve kopienā? Esmu no lielas ģimenes un sociālās iemaņas kopības dzīvei manī tika ieaudzinātas jau agrā bērnībā. Klosteris ir kā turpinājums tam, ko esmu mācījusies jau no mazotnes. Kopienas dzīves labā katram no sevis kaut kas ir jādod un es labāk iepazīstu sevi. Attiecības ir jākopj. Kopienā skaistākais ir tas, ka ir līdzmāsu atbalsts it visā, kā arī kopīgas lūgšanas un Euharistijas svinēšana. Tā ir kā dārzs, ja pēc iesēšanas laistīsi un rūpēsies, tad arī būs augļi. Kas, jūsuprāt, ir skaistākais, dzīvojot konsekrētu dzīvi? Jēzus Kristus ir mans līgavainis, un es esmu Viņa līgava. Šī apziņa dara mani laimīgu un vēl tas, ka varu dzīvot ar Kungu zem viena jumta – tā ir brīnišķīga sajūta. Es esmu sevi atdevusi visdrošākajās, vismaigākajās Rokās. Viņš ir mans – es esmu Viņa, tas ir visskaistākais, kas ar cilvēku var notikt. Tas ir tā it kā mazliet jau nogaršot no Debesu valstības. Kā uzņēmāt ziņu, ka pāvests Francisks šo gadu ir izsludinājis par Konsekrētās dzīves gadu? Ir patīkami, ka kāds atceras par mums, konsekrētajiem. Jūtos vajadzīga Baznīcai ar savu devumu – gandarījuma sajūta. Kāda loma jūsu garīgajā ceļā ir citiem cilvēkiem? Esmu uzaugusi ticīgā ģimenē. Māte bija tā, kas mūs, bērnus, ievadīja ticības dzīvē. Arī manu paaicinājumu viņa noteikti ir izlūgusi. Mana māte vai nu strādāja, lūdzās, vai arī dziedāja garīgas dziesmas, citas nodarbes viņai nebija. Bieži ciemojos pie jau iepriekš pieminētās radinieces, tur bija sarunas par garīgām lietām, par tēvu Tomu (kapucīns), par klosteriem. Arī tas deva impulsu, jo manī tas radīja ieinteresētību par dzīvi klosterī. Taču ir tā, ka mūsu slēptos garīgos labdarus mēs uzzināsim Debesīs, un tad par to būs bezgalīgs prieks. Kā ikdienā izdzīvojat Dievam dotos svētsolījumus? Ikdienā izdzīvoju Dievam dotos solījumus cenšoties pildīt Nabadzīgā Bērna Jēzus māsu dzīves regulu. Tas ir ceļš visas dzīves garumā. Mūsu kongregācijas dibinātāja Klāra Fei centās, lai darbība un kontemplācija būtu savstarpēji saistītas, lai tiktu dzīvē izpildīts „Manete in Me” („Palieciet manī” Jņ 15,4), kas raksturo dzīvi mūsu kongregācijā. Tas ir garīgais pamats, lai īstenotu mūsu apustulisko aicinājumu kalpot Jēzum Kristum bērnos un jaunatnē. Dievs dod man savu spēku (žēlastību), lai aicinājumā es varētu izturēt līdz galam!
Īsa Nabadzīgā Bērna Jēzus kongregācijas vēsture
Nabadzīgā Bērna Jēzus kongregācijas māsu garīgo centienu devīze ir „Manete in Me” – „Palieciet manī” (Jņ 15,4), šie vārdi arī lasāmi uz krusta medaljona, kas ir klostera tērpa neatņemama sastāvdaļa. 1844. gada 2. februārī Klāra Fei (Clara Fey) Āhenē, Vācijā, nodibināja Nabadzīgā Bērna Jēzus māsu kongregāciju (Congregatio Sororum a Paupere Infante Jesu (P.I.J.)).
Kad Klārai bija 11 gadi, viņa redzēja sapni, kurā gājusi pa Āheni un sastapusi mazu, trūcīgi ğērbtu puisēnu. Viņa vēlējusies puisēnam dot ziedojumu, bet viņš pateikdamies teicis: „Man ir vēl daudzi nabadzīgi brāļi.” Klāra jautājusi, kur viņš dzīvo, un zēns norādījis uz debesīm. „Kā tevi sauc?”jautājusi Klāra. Bet atbilde skanējusi: „Esmu nabadzīgais Bērns Jēzus.”
Āhenes industrializācija sev līdzi nesa daudzas problēmas, kuras Klāru satrauca. Bērniem bija fabrikās jāstrādā 12 līdz 14 stundas vai arī jādzīvo uz ielas visu pamestiem. Klāra viņos saskatīja nabadzīgo Bērnu Jēzu. Kopējais apustuliskais darbs drīz vien radīja jaunu ordeņa kopību, kurai pievienojās arvien vairāk cilvēku. Mātes Klāras Fei dibinātā kongregācija izplatījās 14 zemēs, Latvijā dzīvo 32 māsas. 1927. gada 4. novembrī māte Olga Koha (Koch) ar 4 māsām no Vīnes Jaunaglonā nodibināja pirmo Nabadzīgā Bērna Jēzus māsu klosteri Latvijā. Kongregācija ir pāvestam pakļauta ordeņa kopība. 1888. gada 15. jūnijā pāvests Leons XIII apstiprināja konstitūciju, kuras pamatā ir sv. Augustīna regula. Svarīgs kongregācijas vingrinājums ir pastāvīgi meklēt Dieva tuvumu Euharistijas noslēpumā. Nabadzīgā Bērna Jēzus māsu aicinājums uz apustulisko dzīvi prasa, lai viņas būtu Jēzus Kristus rīcībā, gatavas sekot Viņa sūtībai. Kongregācijas apustulātu veido: lūgšanas, katehēze, darbs svētdienas skolās un valsts skolās, palīdzība draudzes darbā, hostiju, komunikantu un oblāšu izgatavošana, rekolekciju kursu un pārdomu dienu organizēšana, personiskas sarunas ar tiem, kas meklē padomu, ticības padziļināšana un kontaktu uzturēšana, sadarbība ar plašsaziņas līdzekļiem, nabadzīgu bērnu un jaunatnes aprūpe, dalīšanās ar tiem, kuriem palīdzība ir visvairāk vajadzīga. Foto: māsa Rafaēla rūpēs par bērniem savā iepriekšējā darbā Sociālajā dienestā Laikraksts "Nāc" | 
