Svarīgi, lai bērns nekļūtu par ķīlnieku starp abiem vecākiem, kuri viens par otru bērna priekšā runā sliktu – atgādināja Francisks. Bērnam ir svarīgi, lai viņš dzirdētu mammu runājam par tēti tikai labu un tēti runājam par mammu tikai labu pat tad, ja viņi nedzīvo kopā! Pāvests brīdināja, lai sargājamies arī no dažādiem „ekspertiem”, kuri ir parādījušies skolās un mēģina aizstāt vecākus, izglītojot viņu bērnus intīmās dzīves un citos jautājumos. Ģimene pēc savas dabas ir aicināta audzināt bērnus, lai viņi kļūtu atbildīgi par sevi un citiem – atgādināja Svētais tēvs. Vēstulē Kolosiešiem svētais Pāvils raksta: „Bērni, paklausiet visur saviem vecākiem, jo tā tas patīk Kungam. Tēvi, nekaitiniet savus bērnus, lai tie nekļūtu mazdūšīgi!” (Kol 3, 20-21). Komentējot šos vārdus, pāvests aicināja vecākus būt gudriem un veidot harmoniskas attiecības ar saviem bērniem. Vecākiem ir jāizvairās no nepamatotas savu bērnu komandēšanas, lai nepadarītu viņus mazdūšīgus, lai bērni nenolaistu rokas. Tā vietā viņiem ir jāatbalsta bērnus, jāpalīdz viņiem virzīties uz priekšu soli pa solim, lai tādā veidā augtu bērna pašapziņa un viņš veidotos par nobriedušu personību. Mūsdienu problēma ir tā, ka daudzi vecāki redz savus bērnus tikai vakarā, kad pārnāk mājās no darba jau noguruši. Šeit pāvests piebilda: „…Tie vecāki, kuriem, par laimi, ir darbs!” Vēl grūtāk sokas šķirtajiem pāriem. Viņi jau tā ir piedzīvojuši grūtības, jo nācās šķirties, bet tagad piedzīvo audzināšanas grūtības. Šajā sakarā Francisks uzsvēra: „Jums, laulātie, kas esat pašķīrušies, gribu teikt: Nekad, nekad, nekad neizmanto savu bērnu par ķīlnieku! Jūs pašķīrāties dažādu grūtību un iemeslu dēļ. Dzīve jums uzlika šo pārbaudījumu. Tomēr, lai bērniem nekad nenākas nest šo šķiršanās nastu! Lai bērni netiek izmantoti kā ķīlnieki pret otru laulāto! Lai bērni aug, dzirdēdami, ka mamma runā labu par tēti un tētis runā labu par mammu. Šķirtajās laulībās tas ir ļoti svarīgi un reizē ļoti grūti, bet jūs to varat”. Turpinot uzrunu, pāvests atzina, ka šodien vērojama šķelšanās starp ģimeni un sabiedrību, starp ģimeni un skolu, jo zūd savstarpējās uzticēšanās. Cietēji vienmēr ir bērni. Bez tam, mūsdienās uzrodas aizvien jauni tā saucamie „eksperti”, kuri mēģina pildīt vecāku lomu. Viņi zina visu par skolēnu jūtu dzīvi, personību un attīstību. Vecāki tiek spiesti pasīvi klausīties, mācīties un pieņemt viņu mācību. Nereti šie „eksperti” kļūst pārāk uzbāzīgi un vecāki tiek nobīdīti malā. Tādā veidā pastāv risks, ka daži vecāki varētu norobežoties no sava tik ļoti būtiskā bērnu audzināšanas pienākuma. Tas ir ļoti nopietni – uzsvēra pāvests. Vecāki nedrīkst atstāt novārtā savu bērnu audzināšanas uzdevumu! Kāpēc esam nonākuši līdz tam, ka ir vājinājusies saikne starp ģimeni un skolu, un ka vecāki pamet novārtā savu pienākumu? Francisks atzina, ka dažas pagātnes audzināšanas metodes ir novecojušas. Tās vairs nav iedarbīgas, un par to nav šaubu. Vienlaikus arī tā ir taisnība, ka pastāv tādas kļūdas, ko tikai vecāki ir tiesīgi pieļaut, jo tikai viņi var tās labot tādā veidā, kādā to nevar neviens cits. No otras puses, šodien dzīvojam ļoti steidzīgā ritmā. Mums nav laika sarunāties, domāt un veidot dialogu. Daudzi vecāki ir spiesti visu laiku strādāt. Daudzi ir tik ļoti aizņemti ar visu ko citu, ka nav laika priekš bērniem. Ar bērnu audzināšanu saistītās prasības viņus apgrūtina. Turklāt nereti viņi dzīvo kā paralizēti, jo baidās kļūdīties. Šeit pāvests brīdināja, ka virspusējas sarunas tomēr maz ko dod. Tās nenoved pie patiesas dvēseles vienotības. Viņš aicināja vecākus sev pajautāt, vai viņi cenšas patiesi saprast, kur īstenībā viņu bērni atrodas? Cik tālu tie ir savā ceļā? Vai vecāki zina, pie kā ir viņu sirds un prāts? Sevišķi svarīgs ir jautājums, vai vecāki grib to zināt? Katehēzes noslēgumā Svētais tēvs apliecināja, ka veikt šo cēlu audzināšanas misiju vecākiem palīdz Baznīca. Viņa to dara Dieva Vārda gaismā. Visa pamatā ir mīlestība – uzsvēra pāvests. Mīlestība, ko Dievs dod, ir galvenais elements audzināšanā. Tā ir mīlestība, kas „nav godkārīga, nedzenas pēc sava, nedusmojas, nedomā ļaunu, nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību” (1 Kor 13, 5-6). Pat vislabākajās ģimenēs ir nepieciešams vienam otru paciest un panest, ir vajadzīgs daudz pacietības – atzina Francisks. Tāda ir mūsu dzīve. To, kas ir ierakstīts cilvēka dabā, piepilda Kristus ar savu žēlastību un mīlestību. Daudzi kristīgie vecāki rāda mums spožu piemēru. Daudzi ir apveltīti ar apbrīnojamu cilvēcisko gudrību. Viņi apliecina, ka laba audzināšana ģimenē ir humānisma mugurkauls. Lai vecāki izpildītu savu audzināšanas pienākumu, ir vajadzīga mīlestība un pacietība, kā arī ticība, drosme un brīvība. Radiovaticana.va
Foto: News.va |
