Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Komūnija šķirtajiem. Kāpēc, nē?
09.06.2015 pl. 13:20

Priesteris Tomašs Jaklevičs.
No poļu valodas tulkoja pr. Oskars Jablonskis OP

Pēc pēdējās bīskapu sinodes 2014. gada oktobrī sākās karsta diskusija par to, vai atļaut iet pie Komūnijas katoļticīgajiem, kas ir šķīrušies un noslēguši civillaulību ar citu partneri. Teoloģiskie argumenti, kas nostājas pret šādu atļauju, ir stipri. Grūti tos neņemt vērā sarunās pirms nākamās sinodes par ģimeni, kas notiks no 4. līdz 25. oktobrim.

Kardināls Valters Kaspers uzsver, ka šeit nav runa par izmaiņām attiecībā uz doktrīnu par laulību, bet tikai par jaunu pastorālo pieeju šai problēmai. Runa ir par žēlsirdības aktu attiecībā uz cilvēkiem, kuri dzīvo nākamajā civillaulībā pēc sakramentālās laulības izjukšanas. Tomēr izmaiņas, kuras viņš piedāvā, pēc būtības ir nopietna novirzīšanās no Baznīcas mācības vairākos punktos. Tādas izmaiņas var novest pie nopietnām sekām Baznīcas dzīvē. Tas, kas liekas kā palīdzība nelielai ticīgo grupai, var pārvērsties par lielu kaitējumu pārējiem. Rodas pamatots jautājums – vai tā nav aiziešana no uzticības Evaņģēlijam. Dominikāņu grupa no ASV rūpīgi izanalizēja kardināla V. Kaspera piedāvājumus, un viņu darba auglis ir 10 nopietni iebildumi. (Teksta autors veic garāka teksta kopsavilkumu – oriģināls: John Corbett OP, Recent Proposals for the Pastoral Care of the Divorced and Remarried: A Theological Assessment, „Nova et Vetera”, English Edition, Vol. 12, No. 3 (2014): 601–630. Šī tulkojuma ietvaros vārds ”laulība” tiek lietots attiecībā uz sakramentālu laulību, bet pārējie tās veidi tiek tulkoti, izmantojot citus vārdus). Lūk, 3 no tiem, kam sekos turpinājums.

1. Šķīstības apšaubīšana

Jaunu pastorālo piedāvājumu pamatā ir šķīstības tikuma apšaubīšana. Baznīca jau šodien atļauj šķirtajiem, kas noslēguši civillaulību ar citu partneri, saņemt Komūniju, ja vien viņi piekrīt dzīvot kā brālis un māsa un nepastāv ieļaunojuma draudi. Tā to mācījuši sv. Jānis Pāvils II un Benedikts XVI. Piedāvāto izmaiņu būtība ir tajā, ka tiek mēģināts atcelt šo noteikumu par šķīstību. Tajā ir apslēpts pieņēmums, ka dzīve šķīstībā ir neiespējama. Vai tā nav Dieva žēlastības spēka apšaubīšana? Katrs cilvēks ir aicināts uz šķīstību, neatkarīgi no sava dzīvesveida: vienatnē, laulībā, celibātā vai šķirtie. Jēzus katram apsola žēlastību, kas nepieciešama dzīvei šķīstībā. Kalna sprediķī tieši šķīstība ir būtība mācībai par laulību, šķiršanos un laulāto mīlestību. Šķīstība nav ne sods, ne pazemojums. Tas ir tikums, kas pakļauj prātam seksuālo tieksmi tā, lai šī tieksme kalpotu nevis iekāres apmierināšanai, bet savam patiesajam mērķim. Šķīstība ļauj cilvēkam valdīt pār seksuālo tieksmi, nekļūstot par tās vergu. Tikai tad cilvēks ir spējīgs sevi dāvināt mīlestībā. Tas ir neatņemams elements ceļam, kuru norāda Kristus un kas ved uz brīvību un laimi.

Mūsdienu kultūra saka, ka šķīstība nav iespējama un ir pat kaitīga. Šī laicīgā dogma ir tiešā pretrunā ar Kristus mācību. Ja mēs to pieņemsim, tad kāpēc šī doma būtu attiecināma tikai uz šķirtajiem? Tad nevajadzētu prasīt šķīstību arī pirms laulības. Kāpēc jaunie cilvēki, kuri dzīvo kopā bez laulības, nevarētu saņemt Komūniju? Var atrast daudzus piemērus.

Daži pāri, kas dzīvo otrajā civillaulībā, cenšas dzīvot kā brālis un māsa. Tā ir grūta dzīve, un viņi varbūt reizēm krīt grēkā, bet, stiprināti ar žēlastību, viņi cīnās, sāk no jauna. Ja jaunie piedāvājumi tiks akceptēti, tad visa viņu cīņa izrādīsies bezjēdzīga. Ja pieļausim, ka Komūniju saņem cilvēki, kuri iet pie grēksūdzes, bet viņiem joprojām ir nodoms dzīvot nešķīstībā, tad tas nozīmēs, ka mēs nostiprinām viņu dzīvi grēkā. Vai tādā veidā palīdzēsim viņiem augt Kristū? Vai tomēr nenovedīsim viņus līdz morālai deformācijai?
Kristus māca, ka šķīstība ir iespējama arī grūtās situācijās, jo Dieva žēlastība ir stiprāka par grēku. Pastorālām rūpēm par šķirtajiem jābalstās šajā apsolījumā. Ja Baznīca to nesludinās, tad šķīstībai neviens neticēs.

2. Pirmie koncili un Baznīcas tēvi

Agrīnā Baznīca sniedz liecību par to, ka mācība par laulības nešķiramību ir paša Kristus mācība. Šī mācība atšķīra kristietību no pagānu un jūdu pieejas. Jautājums par šķiršanos un atkārtotu laulību vispār netika Baznīcā apskatīts. Toties tika jautāts, vai pēc viena no laulāto nāves ir iespējama nākamā laulība. Sv. Pāvils to atļauj, bet „Kungā”. Tomēr viņš piebilst: „Bet svētīgāka, pēc manām domām, tā ir, ja tā paliek tāpat.” (1Kor 7,40) Agrīnās Baznīcas lielie rakstnieki, balstoties Evaņģēlija pamudinājumos (Mt 19,11–12) un sv. Pāvila vārdos, pasvītroja jaunavības un šķīstās atraitnības pārākumu pār laulību.

Pēdējā laikā ir bijis dzirdams, ka Nīkajas koncils (325.g.) atļāvis saņemt Komūniju šķirtajiem, kas no jauna apprecējušies. Tā ir nepareiza koncila mācības izpratne un neizpratne par II-III gs. problēmām, kas saistītas ar laulību. Tajā laikā dažādas radikālas sektas vispār aizliedza laulību. Daži (piem., novacjāni) aizliedza ”atkārtotu laulību” pēc viena laulātā nāves. Nīkajas koncila 8. kanons attiecas uz šādiem gadījumiem. ”Atkārtota laulība” apzīmē tos, kas salaulājušies otrreiz pēc pirmā laulātā nāves.

Daži teksti no IV gs. izsakās nedaudz citādāk par cilvēkiem, kas šķīrušies un dzīvo jaunās attiecībās. Šie teksti runā par atļauju saņemt Komūniju pēc ilga gandarīšanas perioda (piem., 7 gadi). Tomēr maza iespējamība, ka tā varētu būt Baznīcas piekrišana veidot jaunas saites, jo grēku nožēla par nešķīstības grēku ir daļa no gandarīšanas, kas nepieciešama, lai varētu saņemt Komūniju.

Baznīcas tēvi un agrīnā Baznīca sniedz spēcīgu liecību pret Komūnijas saņemšanu tādiem cilvēkiem, kuri dzīvo jaunās attiecībās.

3. Pareizticīgās Baznīcas prakse

Daži Baznīcas tēvi Austrumos, piemēram, Gregors no Nazianzes, tiešā veidā pretojās impērijas liberālajiem likumiem, kas atļāva precēties no jauna. Gregors šīs jaunās saites sauc par ”vājību”, ”pārkāpumu” vai arī vēl stiprāk. Tomēr laika gaitā Bizantijas ķeizari uzspieda savu varu Baznīcai Austrumos, un kristieši, kuri nedaudz vēlāk kļuva pareizticīgie, lika vienādības zīmi starp ”atkārtotu laulību” pēc laulātā nāves un jaunām attiecībām pēc šķiršanas. X gs. bizantiešu ķeizars Leons VI likvidēja laicīgu laulības rituālu, kopš šī laika bija atļauts laulāties tikai Baznīcā.

Ķeizars piespieda Austrumu Baznīcu pieņemt laicīgu praksi šķirt laulību un ļaut noslēgt nākamo. Pareizticīgais teologs Džons Meiendorfs (John Meyendorff) šo faktu komentē sekojoši: „Baznīca tika piespiesta ne tikai svētīt (tā saucamās) laulības, kuras neakceptēja, bet arī tās ”atsaistīt” (tas nozīmē ”šķirt”). Baznīcai bija jāsamaksā prāva cena par jaunās sabiedriskās lomas pieņemšanu. Baznīca tika piespiesta sekularizēt savu pastorālo pieeju laulībai un praktiski atteikties no gandarīšanas normām. No brīža, kad Laulības sakraments – pieņemts Baznīcā – kļuva par likumiski saistošu, nebija vairs iespējas izvairīties no visāda veida kompromisiem. Vienlaikus, ideja par laulību kā īpašām un mūžīgām saitēm, kas atspoguļo Kristus un Baznīcas vienotību, tika izdzēsta no Baznīcas pastorālās prakses un ticīgo apziņas. Pats ķeizars Leons VI 906. gadā piespieda Baznīcu akceptēt savu ceturto laulību.” Šis komentārs izskaidro daudz.

Pareizticīgo aktuāla pieeja, kas balstās tā saucamajā ekonomijā, pēc šķiršanās atļauj otrās un trešās laulības. Tomēr atkārtoto laulību riti notiek ārpus Svētās Mises un tiem ir gandarīšanas raksturs. Šīs jaunās saites tiek atzītas un vairs netiek uzskatītas par laulības pārkāpšanu. Atkārtoti laulātie drīkst pieņemt Komūniju. Šī prakse ir tālu no agrīnās Baznīcas vistīrākās tradīcijas, kas kopīga Austrumiem un Rietumiem.
Katoliskā Baznīca daudzkārt pasvītro, ka nevar atzīt Pareizticīgās Baznīcas praksi. Lionas II koncils (1274) tiešā veidā runāja par šo lietu un atzina: „Kā vienam vīrietim nedrīkst būt (vienlaikus) vairākas sievas, tā arī vienai sievietei vairāki vīri. Romas Baznīca pasludina – kad likumīgā laulība beidzas viena laulātā nāves gadījumā, tad otrā un pat kārtējās laulības (šajos gadījumos) ir atļautas.” Kardināla V. Kaspera piedāvājumi pieņem par esošu to, ko Pareizticīgā Baznīca neakceptē, tā ir atļauja iet pie Komūnijas cilvēkiem, kas dzīvo nesvētītās civilās saitēs (laulības pārkāpšanas stāvoklī). Pareizticīgie atļauj Komūniju saņemt šķirtajiem tikai tad, kad viņu nākamās saites ir svētītas liturģiskajā rituālā. Citiem vārdiem sakot, atļaujai saņemt Komūniju šķirtajiem un tiem, kas dzīvo jaunās attiecībās, neizbēgami sekotu tas, ka Katoliskā Baznīca būtu spiesta ar kādu rituālu svētīt šo ”laulību” pēc šķiršanās, kas ir klajā pretrunā ar skaidro Kristus mācību un ticības dogmu.

Laikraksts "Nāc"
Foto: Catholicmatch.com