Māra Kiope ir filozofijas doktore, kā arī asociētā profesore Laterāna Pontifikālās Universitātes filiālē Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā. Promocijas darbu „Patiesības pieredzes iespējamības valodiskumā” rakstījusi par patiesības problēmu valodā, viduslaiku domātāju svēto Akvīnas Tomu salīdzinot ar mūsdienu hermeneitikas pamatlicēju Hansu Georgu Gadameru, filozofijas doktora grādu ieguvusi 2008. gadā. Atmodas laikā viņa strādājusi žurnālistikā: laikrakstā „Padomju Jaunatne”, kur vadījusi politikas nodaļu, Latvijas vides aizsardzības kluba laikrakstā „Elpa” un kristīgajā avīzē „Solis”. Doktore atzīst, ka pētniecībā žurnālistikas iemaņas noderējušas, jo informācija par Staņislavu Ladusānu bijusi jāmeklē dažādās vietās un katrs fakts jāpārbauda. „Valsts pētījumu programma „Letonika – Latvijas vēsture, valodas, kultūra, vērtības” deva iespēju pētīt latviešu filozofus, kuri patiesībā ir Eiropas līmenī un par kuriem padomju laikā nevarēja runāt, jo nomalēm taču nedrīkstēja būt savi izcili domātāji,” min pētniece. Vienu reizi mūžā „Viņš ir pasaules mēroga filozofs, bet Latvijā par viņu neko nezina, iespējams, tāpēc, ka viņš bija jezuīts,” par S. Ladusānu, kuru pētīt sākusi 2008. gadā, stāsta M. Kiope. Viņš dzimis 1912. gadā Latvijā, taču pārsvarā dzīvojis ārpus dzimtenes robežām – Polijā, Itālijā, Brazīlijā. 1993. gadā Brazīlijas pilsētā Riodežaneiro viņš miris. „Vienīgā, kas par Ladusānu starptautiskā līmenī līdz šim runājusi, ir Maija Kūle, LU Filozofijas un socioloģijas institūta direktore,” atklāj pētniece. M. Kūle arī esot uzrunājusi pētnieci pievērsties pētījumam par S. Ladusānu, jo M. Kiopei bija katoliskās teoloģijas zināšanas. „Kad sāku darbu pie pētījuma, man nebija nekādu priekšstatu, piemēram, par Brazīlijas izglītības sistēmu,” viņa raksturo. Pētniecei nācies iepazīties ar vairākiem materiāliem un atrast kopsakarības. Pētījuma gaitā M. Kiope apguvusi arī portugāļu valodu, lai spētu saprast par S. Ladusānu pieejamo informāciju Brazīlijas interneta vidē un izlasīt profesora darbus filozofijā. „Tā ir normāla eiropeiskas zinātnes prakse – ja kaut ko vajag kādā svešvalodā, to iemācās, lai cik grūti tas būtu,” pārliecināta ir M. Kiope. Filozofs savus darbus arī rakstījis brazīliešu portugāļu valodā. „Kad iemācies portugāļu valodu, tad itāļu, franču vai spāņu valoda šķiet kā sīkums,” smaida M. Kiope. Viņa stāsta, ka nu jau tekstus portugāļu valodā spēj lasīt un saprast bez tulkošanas. Lotysz. Latvietis Kā raksturo M. Kiope, S. Ladusāns „visu mūžu ir sirdī nesis un, kur vien iespējams, publiski pieminējis Latvijas vārdu”, kaut dzimtenē viņš nebija varējis atgriezties pēc doktora grāda iegūšanas Romā 1946. gadā, jo Latvijā valdīja padomju okupācijas režīms. Pētniecības gaitā atklājies, ka viņš vienmēr uzsvēris savas Latvijas saknes. Profesora studenti un kolēģi brazīlieši atceroties, ka S. Ladusāns apkārtējiem mācījis Latvijas himnu, stāstījis par valsts likteni. Arī vēstulēs, kas draugiem rakstītas poļu valodā, mēdzis klāt savam vārdam un uzvārdam pierakstīt „Lotysz” (no poļu valodas – „latvietis”). Ar roku rakstītos tekstus poļu valodā pētniece pati tulkojusi un pārrakstījusi, lai pārliecinātos, ka tie tiešām ir pareizi vārdi, tāpēc nācies lūgt arī valodas speciālistu konsultācijas. Tā kā filozofs bijis jezuīts, viņa identitāte no padomju varas esot slēpta, jo tai laikā padomju drošības orgāni arī Rietumeiropā centās atrast un ar varu nogādāt atpakaļ t.s. padomju teritoriju iedzīvotājus. Pētniece skaidro: „Itālijā kārtība ir tāda, ka disertācija, kad tā uzrakstīta, jāpublicē grāmatā. Ladusāns 1946. gadā aizstāvēja savu disertāciju, un tā tika noslepenota, lai viņa vārds nekur neparādītos, līdz ar to viņam šādas publikācijas grāmatā nav.” Gregora Universitātē Romā viņa disertāciju atradusi un arī apskatījusi, taču tas bijis unikāls notikums. „Man tika pateikts, ka to drīkst skatīties tikai vienu reizi mūžā divas stundas, neko nepierakstot un nefotografējot. Kāpēc?! Disertācija bija par Akvīnas Toma un Kanta filozofiju, nevis, piemēram, par kādām specifiskām Baznīcas problēmām, tāpēc paliek tikai viens skaidrojums – drošības apsvērumi,” domā M. Kiope. Pētnieciskais darbs veikts dažādu valstu arhīvos, lasot gan vēstules, gan periodiskos izdevumus, kā arī mēģinot rast kopsakarības starp notikumiem un personām. „Tas neizklausās pēc filozofa darba,” M. Kiope piebilst, kad stāsta par darbu arhīvos. „Tajā pašā laikā man bija jāseko, kā attīstās viņa filozofiskā doma, jo monogrāfija ir tieši par to.” Viņa strādājusi Romā, Florencē, Krakovā, Viļņā, pētot jezuītu arhīvu materiālus. „Jezuītiem ir ļoti attīstīta dokumentācijas māksla,” secina pētniece. Informāciju par S. Ladusānu gan neesot bijis viegli atrast, jo sava arhīva viņam nav. Strādājot ar digitalizētajiem trimdas latviešu izdevumiem portālā „periodika.lv”, M. Kiope konstatējusi: „Viņš kā jezuīts izmantoja moderno arhivācijas metodi – preses izdevumus. Viņš rakstīja par kongresiem, tikšanās reizēm, un tas ir viņa arhīvs.” Pamatojoties uz aprakstītajiem notikumiem un pasākumiem, pētniece varējusi izsekot līdzi filozofa gaitām. Jezuītu arhīvā Romā ir 70 gadu slēgtības noteikums, tāpēc neesot bijusi pieejama informācija par S. Ladusāna aktīvāko posmu Brazīlijā pēc Otrā pasaules kara. Pētniece stāsta, ka varējusi iepazīties ar tiem vēstures materiāliem, kas attiecas uz jezuītu darbību Latvijā starpkaru periodā. „Mani ļoti satrieca tas, ka, izrādās, viņi būtu atjaunojuši Ilūkstē baznīcu, un Ilūkstē būtu jezuītu pārvaldīta universitāte,” stāsta pētniece, piebilstot, ka jezuītu ģenerālim esot bijusi sarakste ar Latvijā esošajiem jezuītiem, gandrīz izstrādāta tāme, bet okupācijas dēļ plāns neesot realizēts. Draudzība ar prātniecību Nonācis Brazīlijā, S. Ladusāns veiksmīgi iekļāvies brazīliešu filozofiskajā domāšanā. „Pats bija audzis dziļi nacionālā un ticīgā ģimenē, un viņš bija spējīgs saprast citu vajadzības,” M. Kiope raksturo S. Ladusāna artavu brazīliešu filozofiskās identitātes veidošanā. „Neviens, kurš pēta Brazīlijas filozofijas vēsturi, neiztiek bez Ladusāna sagatavotās brazīliešu domātāju antoloģijas. Viņš parāda, ka brazīliešu filozofija ir savdabīga, cilvēciska, oriģināla,” tā pētniece. Filozofa ieguldījums Brazīlijā esot liels. Trīs jezuītu augstskolas viņš padarījis par valsts atzītām, vadījis Brazīlijas Katolisko filozofu biedrību, apvienojot līdzīgas biedrības visā Latīņamerikā, un bijis Amerikas Katolisko Filozofu asociācijas (ACIF) prezidents. Tāpat viņš organizējis arī četrus Kristīgās filozofijas kongresus. Piekto bija paredzēts rīkot Ļubļinā, Polijā, tā organizēšanā iesaistot Latvijas filozofus un tādējādi ievadot starptautiskajā akadēmiskajā apritē. Taču šo plānu profesors S. Ladusāns vairs nepaspēja īstenot. Pirms monogrāfijas M. Kiope ir publicējusi nelielu pētījumu par S. Ladusānu ar nosaukumu „Nacionālās identitātes intelektuālās dimensijas atklāšanās profesora Staņislava Ladusāna, SJ dzīves liecībās”. Tajā lasāms paša filozofa teiktais par filozofiju, proti, ka tā ir „cilvēka intīma draudzība ar dziļu prātniecību”. Kādas iezīmes parādās viņa tekstos? „Parādās tas, ka viņš ir dziļš un tīrs cilvēks. Ir gluži vai neticami, ka cilvēki tādi var būt,” stāsta pētniece. „Intīmā draudzība ar prātniecību nozīmē nebaidīties jautāt un risināt dažādus jautājumus. Šajā ziņā nav tabu. Ladusāns meklē atbildes uz jautājumu, kas notiek cilvēka iekšējā pasaulē, kā to uztvert un veidot.” M. Kiope min, ka S. Ladusāns 13. gadsimtā tapušo svētā Akvīnas Toma filozofiju sintezē ar mūsdienu filozofiju – fenomenoloģiju. „Viņa pamatatklājums attiecas uz izziņas teoriju, kādā veidā cilvēks var pārliecināties par to, kas ir patiesība un esamība. Viņš parāda, kā cilvēka iekšējā pieredzē var būt arī Dieva pieredze. Visas vērtības, kas mūsos ir, mēs grupējam šajos virzienos: cilvēka attieksme pašam pret sevi, cilvēka attieksme pret apkārtējām materiālās pasaules lietām, cilvēka attieksme ar citiem cilvēkiem un cilvēka attieksme ar Dievu,” raksturo M. Kiope. Viņa piebilst: „Jau senie griķi bija pārliecināti, ka filozofija, kas nepalīdz dziedināt dvēseli, nav vajadzīga.” Klātbūtne ir vajadzīga Darbu pie pētījuma M. Kiope raksturo kā Amerikas atklāšanu. Brazīlija bijusi viņai pilnīgi sveša kultūra, un pētniece klausījusies arī viņu mūziku, iepazinusi valodu. „Ladusāns pierādīja, ka konkrētā situācijā var daudz ko izdarīt. Viņš bija pazemīgs, strādāja no visas sirds. Visu, ko viņš darīja, sirdī veltīja Latvijas neatkarībai, un tie ir neredzamie upuri, kuru dēļ neatkarība arī pienāca,” prāto M. Kiope. Viņa raksturo arī filozofu kā personību: „Ladusāns bija arī liels diplomāts, spēja komunicēt ar diktatoriem. Viņš visu laiku cilvēkus mudināja uz labo. Pats esot bijis ārkārtīgi laipns, uzmanīgs, ieklausījies teiktajā, bijis priecīgs, bet tas nenozīmē, ka viņam nebija problēmu. Kam tikai viņš naudu neprasīja! Viņam to vienmēr vajadzēja, lai palīdzētu citiem. Viņš tiešām mīlēja Dievu un cilvēkus. Senie grieķi ir teikuši, ka jāizkopj tikumi, jābūt cilvēciskam. Nav iespējams gūt filozofijā sekmes, ja vārdi un darbi atšķiras.” „Grāmatu par Ladusānu nosaucu „Klātbūtne. Latviešu un brazīliešu filozofa jezuīta Staņislava Ladusāna dzīve un darbs” tāpēc, lai šī cilvēka klātbūtne būtu latviešu kultūrā. Domāju, ka jaunajai paaudzei to izlasīt būtu ļoti interesanti,” stāsta pētniece. Monogrāfijā viņa apskata ticības un prāta attiecības, filozofiju un teoloģiju. „Ladusāna klātbūtne tagad, 22 gadus pēc viņa nāves, ir vajadzīga. Ladusāns atklāj to, ka latviešiem ir raksturīga ne tikai daudzpieminētā zemnieku identitāte, bet arī pasaules mēroga intelektuālisma identitāte,” pārliecināta ir M. Kiope. Latvijas Universitātes žurnāls "Alma Mater" Staņislavs Ladusāns (1912-1993) dzimis 1912.gada 22.augustā Ludzas apriņķa Zvirgzdenes pagasta Rudzeišu sādžā. Pēc Zvirgzdenes sešklasīgās pamatskolas un Ludzas Valsts ģimnāzijas beigšanas 1931.gada pavasarī viņš iestājās Rīgas Katoļu Garīgajā seminārā. 1933. gada tika uzņemts Staravieses jezuītu noviciāta. Otrajā noviciāta gadā Staņislavs jau bija Krakovas Universitātes Filozofijas fakultātes students. 1936.gada 5.oktobrī garīgā vadība sūtīja S. Ladusānu uz Romu studiju turpināšanai Sv.Gregora Universitātē. Viņš pabeidza filozofijas studijas 1938. gada pavasarī un tūdaļ iesāka teoloģijas studijas, kuras viņš beidza 1942.gadā ar licenciāta grādu. Par priesteri iesvētīts 1941.gada 26.jūnijā. Doktora grādu S. Ladusāns ieguva 1946.gadā. Budže A. Latvijas Romas katoļu priesteri II. - Rēzekne: Latgales kultūras centra izd., 2010 |
