Titula piešķiršanas ceremonija notika Kastelgandolfo, kur viņš šobrīd uzturas. 4. jūlija rītā šeit bija ieradies Krakovas arhibīskaps Staņislavs Dzivišs un abu mācību iestāžu vadītāji, lai izteiktu atzinību par Benedikta XVI pontifikātu, lielo mācības mantojumu, kā arī mīlestību, ar kādu viņš attiecās pret šo pilsētu. 2006. gada 28. maijā Benedikts XVI teica: „Krakova ir Karola Vojtilas, Krakova ir Jāņa Pāvila II un Krakova ir arī mana”. Kardināls Dzivišs uzrunā pieminēja Benedikta XVI un Jāņa Pāvila II ciešo sadarbību un izteica pārliecību, ka Jānis Pāvils II šai brīdī raugās no debesīm un priecājas par šo tikšanos Kastelgandolfo. Emeritētais pāvests pateicās Krakovas Jāņa Pāvila II universitātei un Mūzikas akadēmijai par lielo atzinību un apliecināja prieku, ka viņa saikne ar Poliju, ar Krakovu tādējādi ir kļuvusi vēl ciešāka. Benedikts XVI teica, ka ar savu piemēru svētais Jānis Pāvils II ir pierādījis, ka roku rokā var iet sakrālās mūzikas lielais prieks un dalība svētajā liturģijā. Honoris Causa saņēmējs atcerējās, ka Zalcburgas apkārtnē, kur viņš izaudzis, svētku Mises pavadīja koris un orķestris. Jozefa Ratcingera atmiņā esot iespiedusies Mocarta Kronēšanas Mesa, kad šķitis, ka atveras debesis un tajās var izjust Kunga klātbūtni. Benedikts XVI pateicās korim un orķestrim, kas viņam ceremonijas laikā atskaņoja Mocarta skaņdarbus. Emeritētais pāvests jautāja „Kas ir mūzikas realitāte? No kurienes tā nāk un uz ko tiecas?" Viņš izcēla trīs „avotus”, no kuriem izriet mūzika: „Pirmais avots ir mīlestības pieredze. Kad cilvēkus pārņēma mīlestība, tiem pavērās cita būtības dimensija, jauns realitātes plašums. Un tā lika arī izpausties jaunā veidā. Poēzija, dziesma un mūzika būtībā ir dzimušas no šī pārsteiguma, no šīs jaunas dzīves dimensijas atvēršanās.” Otrs „avots”, no kura Benedikta XVI skatījumā izriet mūzika, ir skumju pieredze, nāve, sāpes un eksistences dziļā dzelme. Arī šai gadījumā notiek jaunu dimensiju atvēršanās, taču pretējā virzienā. Tās ir tādas realitātes dimensijas, kurās atbildi nevar rast vienīgi sarunās vien. „Visbeidzot, trešais mūzikas sākotnes „avots” ir tikšanās ar dievišķo,” teica emeritētais pāvests. Viņš norādīja, ka tas jau no iesākumiem veido daļu no tā, kas cilvēkam piešķir definīciju. Tas viņam liek meklēt arī jaunus izteiksmes veidus. „Varbūt ir iespējams apgalvot, ka arī mīlestības un nāves gadījumā mūs skar dievišķais noslēpums,” teica Benedikts XVI, „un būt Dieva skartiem – tas ir tas, kas veido mūzikas sākumus.” Emeritētais pāvests īpaši pieminēja Psalmus, kuros darbojas gan mīlestība, gan nāve, un nosauca tos par Dieva Baznīcas sakrālas mūzikas pirmsākumu. „Jo šķīstāka un patiesāka būs tikšanās ar dievišķo, tai skaitā ar mīlestību un nāvi, jo šķīstāka un cēlāka būs arī mūzika, kas izriet un attīstās no šīs pieredzes,” teica Krakovas Mūzikas akadēmijas Honoris Causa titula saņēmējs. Benedikts XVI pievērsās dažādu kultūru un reliģiju attiecībām caur literatūru, arhitektūru, tēlotājmākslu. Un visās kultūrās un reliģijās ir arī mūzika. Emeritētā pāvesta skatījumā nevienā no tām nav tik cēlas mūzikas, kā tā, kas ir dzimusi kristīgajā ticībā – no Palestrinas līdz Baham, līdz Hendelim un Mocartam, Bēthovenam un Brukneram. „Rietumu mūzika ir kaut kas unikāls, kurai nav līdzīgu citās kultūrās,” teica Benedikts XVI un piebilda, ka tas liek padomāt. „Protams, Rietumu mūzika plešas tālāk par reliģisko un ekleziālo vidi vien. Un tomēr, savu visdziļāko sākumu tā rod tikšanās ar Dievu liturģijā. Lielā un šķīstā Rietumu mūzikas atbilde ir attīstījusies, tiekoties ar to Dievu, kurš liturģijā ir klātesošs pie mums Jēzū Kristū. Manuprāt, šī mūzika ir kristietības patiesības manifestācija. Tur, kur attīstās šāda atbilde, ir notikusi tikšanās ar patiesību, ar īsteno pasaules Radītāju.” Benedikts XVI sacīja, ka tāpēc lielā sakrālā mūzika ir teoloģiska ranga realitāte, kurai ir paliekoša nozīme visas kristietības ticībā, lai arī nav nepieciešams, ka tā būtu jāizpilda vienmēr un visur. „No otras puses,” teica emeritētais Baznīcas gans, „ir skaidrs, ka tā nedrīkst pazust no liturģijas un ka tās klātbūtnei ir jābūt īpašam veidam, lai piedalītos sakrālajās svinībās, ticības noslēpumā.” Benedikts XVI vēlreiz pateicās goda doktora Honoris Causa piešķīrējām – Krakovas Pontifiklajai Jāņa Pāvila II universitātei un Mūzikas akadēmijai, un teica, ka tas ir būtisks ieguldījums, lai lielā mūzikas dāvana, kas nāk no kristīgās ticības, turpina dzīvot un palīdz neizsīkt ticības radošajam spēkam arī nākotnē. Radiovaticana.va
Foto: L'Osservatore Romano | 
