Šāda kopība jeb garīga vienotība ļauj mums visiem atcerēties un novērtēt savus dievnamus, kuros kā bīskapu pārstāvji kalpo ordinētie priesteri, lai tajos sapulcinātu ticīgos Dieva godam un cilvēku svētdarīšanai.
Katrs dievnams ir īpaša vieta, kurā Dieva tauta var pulcēties Viņa klātbūtnē un ieklausīties Viņa Vārdā. Vēstures gaitā kristieši ir veltījuši labāko no savas mākslas, lai celtu šīs redzamās zīmes, kas palīdz saprast, ka Dievs dzīvo savas tautas vidū, ka Kristus Baznīca izveidojas konkrētā vietā.
Vecajā Derībā Izraēļa tauta sanāca svētnīcā, lai ieklausītos Likuma vārdā. Pirmajā lasījumā dzirdam ķēniņa Salomona lūgšanu Jeruzalemes svētnīcas iesvētīšanas laikā. Svētnīca tika celta tāpēc, ka dzīvais Dievs, kas ienāca vēsturē un ceļoja ar savu tautu pa dienu mākonī un pa nakti ugunī (sal. Izc 13, 21), vēlējās nodot savas uzticības un nemitīgās darbības zīmi savas tautas vidū. Ar dievkalpojumiem savās svētnīcās mēs svinam Dieva klātbūtni mūsu vidū. Jaunās Derības ietvaros mūžīgais Vārds, Dieva Vārds, Dēls, kas būtībā vienots ar Tēvu, kļuva cilvēks. Viņš ir dzīvības Vārds. Viņš ir dzīvības Maize. Viņš sapulcina mūs ap Vārda galdu un ap savas Euharistiskās Miesas galdu.
Baznīcas liturģijā Kristus mūs vieno ar savu cildenāko upuri, ar bezgalīgo mīlestību, kas samierina cilvēci ar Dievu. Viņš ļauj, lai vienojam savas nabadzīgās veltes ar vienīgo Krusta upuri. Jēzum Kristum kā starpniekam starp Dievu un cilvēkiem mēs atdodam visu, kas mūs nomāc: rūpes, bēdas un ciešanas. Viņam, kas uzvarēja nāvi, mēs izsakām lūgumus, slāpes pēc laimes, vēlmi pēc miera mūsu vidū un mūsos, tāpat arī vājības, atteikšanos izpildīt Tēva gribu, kūtrumu, pildot cilvēciskos un kristīgos pienākumus. Mēs uzticam Kristum savus tikumus, piederību Evaņģēlijam, Dieva godināšanu garā un patiesībā (Jņ 4, 23-24), atzīstam dzīvā Dieva plānu, visu sirdi, prātu un rokas veltam Dieva gribas izpildei.
“Jūs esat Dieva svētnīca,” (1 Kor 3, 16) saka svētais Pāvils otrajā lasījumā. Tiešām, tā tas ir tādā mērā, kādā balstāmies uz Jēzu Kristu. Cita pamata Baznīcai nav. Cilvēka roku materiāli, lai kāda būtu to vērtība, paliek pakļauti laika likumiem, tos var iznīcināt. Neiznīkstoša ir tikai uz Kristus celta svētvieta Dieva pagodināšanai garā un patiesībā. Katrs dievnams norāda uz īsto svētnīcu, kuru Kristus dara stipru un dzīvu, proti, no dzīviem akmeņiem celtu svētnīcu (sal. 1 Pēt 2, 5), kura Viņa Miesas locekļus sapulcina vienotībā un mīlestībā, kas mūžīgi izriet no Dieva Sirds.
Jēzus Sirds atklāj Dieva rūpes par Tēva namu, teikts šīsdienas Evaņģēlija fragmentā (sal. Jņ 2, 17). Tāpat kā Jēzus iztīrīja svētnīcu, arī mums jāuztur svētnīca tīrībā: gan dievnama ārējā sakārtotībā, gan iekšējās dzīves, svētdarošās žēlastības atjaunotnē. Apmeklēsim dievnamus, labi sagatavojušies meklēt piedošanas žēlastību un atvērti Debesu Tēvam, kas ir bagāts žēlsirdībā (Ef 2, 4), patiesībā un īstā brīvībā, apzināti un atbildīgi, lai mūsu satikšanās ar augšāmcelto Kristu radītu patiešām jaunu dzīvi. Mācīsimies atvērt sirdi katram cilvēkam, īpaši tiem, kuri varētu būt atšķirīgi no mums: viesiem, svešiniekiem, imigrantiem, bēgļiem, citu konfesiju un reliģiju pārstāvjiem, arī neticīgajiem. Šādi dievnams ne tikai pastāv ticīgo pieredzei un kopībai, bet arī kļūst par sapulcēšanās vietu, kas atvērta visai cilvēcei. Mieramtuvu.lv
Foto: Toms Grīnbergs |
