Palasīsim...  Mieram tuvu

Pirmkārt, Evaņ­ģē­lijs mums stās­ta, ka Jē­zus ir pa­vai­ro­jis mai­zi; Viņš pa­ba­ro­ja tūk­sto­šus. Tie, ku­ri re­āli piedzīvoja Jē­zus visvare­nī­bu, vē­lē­jās nākt un ar va­ru Vi­ņu ie­celt par Ķē­ni­ņu (sal. Jņ 6, 15). Skaidrs ta­ču, ku­ram ir jā­būt ķē­ni­ņam – tam, ar ku­ru kopā mai­zi var ēst, kad vien gri­bas un cik gri­bas, turklāt ne­maz ne­strā­dā­jot un nerūpē­jo­ties par to. Šāds ķē­niņš būs ide­āls, jo vi­su sa­gā­dās par vel­ti. Kris­tus to­mēr at­me­ta šā­du “go­du”, jo vēlējās pie­vērst cilvēku uz­ma­nī­bu De­be­su lietām un at­raut viņu sir­dis no pār­ejo­ša­jiem la­bu­miem.

Sa­ru­nā­jo­ties ar se­no lai­ku fi­lo­zo­fu Di­ogē­nu no Si­no­pes (4. gs. pirms Kr.), kāds cil­vēks no­rā­dī­ja uz rūg­tu patiesību – dzī­ve neesot ne­kas cits kā ne­lai­me. Di­ogēns at­bil­dot ne­daudz pa­la­bo­ja un teica, ka ne­vis dzī­ve kā tā­da ir ne­lai­me, bet ne­lai­me ir slik­ti dzī­vo­ta dzī­ve. Dievs pa­ras­ti dā­vā cil­vē­kam da­žus ga­du des­mi­tus, un no pa­ša cilvē­ka ir at­ka­rīgs, vai viņa dzī­ve izvērtīsies par sa­kā­vi. Galu galā vi­su no­sa­ka vēr­tī­bu hie­rar­hi­ja, sa­ska­ņā ar kuru cilvēks dzī­vo.
Svē­tā Jā­ņa evaņ­ģē­li­ja 6. no­da­ļas frag­ments, ku­ru la­sī­jām, mums at­gā­di­na par to, kam bū­tu jāvei­do mū­su dzī­ves fun­da­men­ts, uz kā­dām vēr­tī­bām mū­su dzī­vei bū­tu jā­bal­stās: “Tas ir Die­va darbs, ka jūs ti­cē­tu Tam, ku­ru Viņš ir sū­tī­jis.” Cil­vē­ku iz­virzītās un no­stip­ri­nā­tās vēr­tī­bas ag­ri vai vē­lu sa­bruks; cil­vē­cis­kajai gud­rī­bai un spē­kam ag­ri vai vē­lu pie­trūks ener­ģi­jas to vi­su uzturēt. Cil­vē­kam, kurš stāv uz dzī­vī­bas un nā­ves sliek­šņa, at­liek ti­kai viens: pa­­ļau­ša­nās vienīgi uz Die­vu. Šā­da no­stā­ja ir jā­mā­cās kat­ru sa­vas dzī­ves die­nu. Jo ik die­nu mēs esam dilem­mas priekš­ā: vai nu iz­vē­lamies evaņ­ģē­lis­kās vēr­tī­bas, vai nu to, kas ir pār­ejošs un ne­sta­bils, bet ba­gā­tī­gi ap­bērts ar “šīs pa­sau­les spī­dek­lī­šiem”. Kris­tus ir tā “Vēr­tī­ba”, kas ir jāliek sa­vas dzī­ves pamatā!

Mums ir jā­top par pa­tie­si gud­riem cil­vē­kiem. Sa­prā­tīgs cil­vēks zi­na, ka zau­dē­jums ir neatņema­ma dzī­ves sastāv­da­ļa. Mēs va­ram zau­dēt ne ti­kai ma­te­ri­ālos la­bu­mus, bet arī ve­se­lī­bu, drau­gus, stā­vok­li sa­bied­rī­bā… Tas viss nav vieg­li un pa­tī­ka­mi, to­mēr… Ir daudz vēr­tī­gāk būt ba­gā­tam Die­va, nevis pa­sau­les priekšā. Die­va priekšā mēs kļūs­tam ba­gā­ti tad, ja mā­cā­mies izman­tot Svē­ta­jos Rak­stos, it īpa­ši Evaņ­ģē­li­jā ie­tver­tos dzi­ļu­mus. Pa­tie­sa gud­rī­ba un pa­tie­sa ba­gā­tī­ba ­nāk no Die­va un ved atpakaļ pie Die­va.

Otrkārt, šodien, 2. augus­tā, ir Vis­svē­tā­kās Jau­na­vas Ma­ri­jas, Eņ­ģe­ļu ka­ra­lie­nes, svēt­ki jeb Por­ciun­ku­las at­lai­žu die­na. Die­na, ku­ras žē­las­tī­bai vai nu ne­uz­ma­nī­gi pa­ejam ga­rām, vai esam to aiz­mir­su­ši, vai var­būt ne­kad par tādu ne­esam dzir­dē­ju­ši.
Jau svē­tā Asī­zes Fran­cis­ka dzī­ves lai­kā (13. gs.) ne­tā­lu no Asī­zes, uz dien­vi­diem no tās, atradās ma­za baz­nī­ci­ņa, ku­ra bi­ja vel­tī­ta Jau­na­vas Ma­ri­jas, Eņ­ģe­ļu ka­ra­lie­nes, go­dam. Tie­ši šo baznīciņu 1207.–1208. gadā sa­vām rokām at­jau­no­ja svē­tais ubagotājs, un tur viņš ap­me­tās uz dzī­vi. Šīs baz­nī­ci­ņas sie­nās svē­tais Fran­cisks “pie­dzi­ma un iz­vei­do­jās” tāds, kā­du mēs vi­ņu pa­zīs­tam. Tur “pie­dzi­ma” fran­cis­kā­ņu or­de­ņa gan vī­rie­šu, gan sie­vie­šu nozaroju­mi.

Tie, kas ir bi­ju­ši Asī­zē un ap­mek­lē­ju­ši Por­ci­un­ku­lu (tā atrodas 2 km attālumā no Asī­zes pil­sē­tas (attēlā)), zi­na, ka virs šīs ma­zās baznīci­ņas pa­ce­ļas mil­zī­ga ba­zi­li­ka: krāš­ņa, pom­po­za, va­re­na, ma­jes­tā­tis­ka… Ti­kai, kā man šķiet, tie­ši baz­nī­ci­ņas iekš­pu­sē val­da “De­be­su val­stī­bas gai­sot­ne”: miers, klu­sums, pieticība un svi­nī­gums un… ir bur­tis­ki jū­ta­ma Die­va un Diev­mā­tes klātbūtne. Le­ģen­da vēs­tī, ka reiz, kā­dā 1216. ga­da zie­mas nak­tī Fran­cisks sa­vā cel­lē sa­dzir­dē­jis balsi: “Fran­cisk, ce­lies, ej uz ka­pe­lu!” Kad Fran­cisks ie­gā­jis baz­nī­ci­ņā, viņš ie­rau­dzī­jis virs al­tā­ra Jē­zu, kurš sēdējis tro­nī, un Vi­ņam bla­kus Jau­na­vu Ma­ri­ju, kura stāvējusi, eņ­ģe­ļu ieskauta. “Fran­cisk, kā pa­tei­cī­bu par to de­dzī­bu, ar kādu tu un ta­vi brā­ļi rū­pē­ja­ties par dvē­se­ļu pestīša­nu, lūdz no ma­nis jeb­ku­ru žē­las­tī­bu. Es tev to došu, tā­pat kā de­vu pa­sau­lei te­vi, lai tu bū­tu par gais­mu tau­tām un par balstu ma­nai Baz­nī­cai,” sacījis Kris­tus. Fran­cisks no­kri­tis uz vai­ga Jē­zus priekš­ā un lū­dzis: “Vis­svē­tais Dievs, tā kā es, na­ba­ga grē­ci­nieks, esmu at­ra­dis žē­las­tī­bu pie Te­vis, lū­dzu Te­vi, lai vis­i, ku­ri pie­ies pie grēk­sū­dzes un ap­mek­lēs šo baz­nī­ci­ņu, va­rē­tu sa­ņemt pilnas at­lai­das un vi­su grē­ku pie­do­ša­nu.” Pēc tam Fran­cisks uz­ru­nā­jis Jau­na­vu Ma­ri­ju: “Lū­dzu, lai svē­tī­gā Jauna­va, Ta­va Mā­te un cil­vē­ku cilts Vi­du­tā­ja, at­bal­sta šo ma­nu lū­gu­mu Ta­vā priekšā.” Ma­ri­ja at­bal­stī­ja Francisku. Jē­zus sa­cī­ja: “Fran­cisk, tas, ko tu lūdz, ir kaut kas no­pietns un liels. Bet tu sa­ņem­si vēl lie­lā­kas lie­tas! Es pie­šķi­ru tev at­lai­das, ku­ras lū­dzi, bet ar no­tei­ku­mu, ka tās ap­stip­ri­nās pāvests.” Svē­tais Fran­cisks patiešām ap­mek­lē­jis pā­ves­tu Ho­no­ri­ju II­I un sa­ņē­mis ap­us­tu­ļa pēc­te­ča piekriša­nu un svē­tī­bu.

Tik tā­lu le­ģen­da. Vēs­tu­risks fakts ir tas, ka pā­vests pie­šķī­ra at­lai­das, ku­ras va­rē­ja sa­ņemt šīs baz­nī­ci­ņas iesvētīša­nas gadadie­nā – 1216. ga­da 2. augus­tā. Nā­­ka­mie pā­ves­ti, sā­kot ar 14. gadsim­tu, šīs at­lai­das ne ti­kai turpi­nā­ja pie­šķirt, bet arvien pla­šāk ie­vie­sa Baz­nī­cas dzī­vē. Kopš 1952. ga­da Porciunkulas at­lai­das var ie­gūt vi­sās drau­džu baz­nī­cās, un no­tei­ku­mi šo atlai­du ie­gū­ša­nai ir šādi: diev­bi­jī­gs draudzes apmeklējums ša­jā die­nā, grēk­sū­dze, līdz­dalība Svēta­jā Mi­sē, lūgšanas Tēvs mū­su… un Es ti­cu…, kā arī lūgšana pā­ves­ta no­do­mā.
Die­va do­tā žē­las­tī­ba ir tā vēr­tī­ba, uz ku­ras kā uz visstingrākā pamata esam aici­nā­ti bū­vēt sa­vu dzī­vi, lai tā kļū­tu par ce­ļu, kas ved uz De­be­sīm. Iz­man­to­sim to!

^{Mieramtuvu.lv}