Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Mieram tuvu

Paklausība Dieva gribai rada pazemīgu sirdi
23.08.2015 pl. 10:02

Priesteris Aleksandrs Stepanovs

Priestera komentārs XXI svētdienai (23.08.2015)

Cilvēks pastāvīgi atrodas izvēles priekšā: kalpot Kungam vai kalpot svešiem dieviem, proti, savam ego. Ir viegli ar vārdiem kādā svinīgā brīdī un, iespējams, citu ticīgo priekšā apliecināt, ka tu kalposi Kungam ar visu savu dzīvi. Daudz grūtāk izvēlēties nekalpot svešiem dieviem ir ikdienā, kad tavu sirdsapziņu redz tikai Dievs.

Kāds mans labs paziņa stāstīja, ka ciematā, kurā viņš dzīvoja, baznīcas zvani katru svētdienu aicināja cilvēkus uz dievkalpojumu. Vieni, neklausot zvana aicinājumam, palika mājās. Citi teciņus devās uz baznīcu, bet kāda sieviete steidzās pilnīgi pretējā virzienā – uz savu dārzu. Viņa to rūpīgi kopa. Tas bija paraugdārzs. Svētdienas nebija izņēmums, sieviete strādāja septiņas dienas nedēļā no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Zeme uzticīgi deva viņai savus augļus. Taču dārzs šai sievietei nozīmēja kaut ko daudz vairāk par ogām un dārzeņiem. Tas deva viņas dzīvei jēgu. Tas viņas dzīvē ieņēma pirmo vietu. Tas piesaistīja visu viņas iekšējo uzmanību, visas šīs sievietes domas riņķoja ap dārzu un tā vajadzībām. Dārzs bija viņas kults.

Kults ir latīņu izcelsmes vārds, kas atvasināts no darbības vārda colere  – apstrādāt, kopt, piemēram, zemi, tradīcijas, kultūru, bet arī godināt, pielūgt. Tātad kāda gluži ikdienišķa lieta, kas pārņem manu sirdi, var kļūt par kultu – par kalpošanu svešiem dieviem. Tā ir tiesa, ka šie svešie dievi var piepildīt dzīvi, taču uz īsu laiku, nedodot ilgoto sirdsmieru.

Bet kas notiks ar man dārgo lietu, kad es, piemēram, saslimšu? Vai svešie dievi turpinās piepildīt manu dzīvi ar jēgu? Vai mans “dārzs” ir mana paradīze, kas dod mīlestības augli? Kas ir tā lieta vai nodarbe, kura man patiešām dāvā paradīzes garšu?

Grūtības un likstas ir pārbaudes akmens, kas nosaka, cik vērtīga ir monēta, ar ko maksāju par savas dzīves laimi.


Svētdienas baznīcas zvans mani aicina paklausīt, apstāties, atstāt nepadarītus darbus un pievērsties Dievam, doties uz Euharistiju (Svēto Misi), tas ir, uz pateicības dievkalpojumu, lai no Radītāja rokām saņemtu visu, kas nepieciešams dzīvei.

Nekas nav tik nepieciešams mūsu dzīves ceļā kā paklausība Dieva gribai, Viņa aicinājumam. Bez paklausības sirds nevar kļūt pazemīga. Bez pazemības cilvēks nevar pieaugt Dievā. Jebkurš dievišķs aicinājums mūs liek izvēles priekšā: pieņemt to pazemībā vai dzīvot pēc sava prāta. Turēšanās pie savas gribas arī var kļūt par kalpošanu svešiem dieviem.

Šīsdienas Evaņģēlija fragments izceļ Kristus mācekļu divējādo attieksmi pret aicinājumu: “Kas ēd manu Miesu un dzer manas Asinis, tam ir mūžīgā dzīve.” Vieni noraida: “Cieta ir šī runa! Kas var to klausīties?” Citi atsaucas un ieiet Paradīzē: “Kungs, pie kā lai mēs ejam? Tev ir mūžīgās dzīves vārdi.” Patiešām, ja es ticu, ka Euharistija ir Dieva Miesa un Asinis, kā es varu noraidīt Kungu, svētdienā paliekot mājās?

Domājot par ieklausīšanos un noraidīšanu, man nāk atmiņā kāda saruna, kurai nejauši kļuvu par liecinieku. Pērnā gada martā man gadījās būt Romā Svētā Pētera laukumā. Gaidot pāvesta vadīto lūgšanu Kunga eņģelis, kāda vecmāmiņa norādīja savam četrgadīgajam mazdēlam uz pāvesta apartamenta logiem: “Skaties, Svētais tēvs runās no turienes.” Mazais prātvēders iebilda: “Nē, omīte, tā nav taisnība!” Es gandrīz apsēdos no izbrīna. Še tev, tikko iemācījies runāt, bērns jau steidzas noliegt to, ko pats nezina, tā vietā, lai ieklausītos vecmāmiņā, kura zina. Šis stāsts liek aizdomāties par mūsu paklausību autoritātēm, it īpaši garīgajām: mūsu ve­cākiem, garīgajiem tēviem, Baznīcas ganiem utt.

Svētais Jānis Pakāpnieks († 650) ir teicis, ka evaņģēliskajā sevis pašaizliegšanas ceļā ir tikai viens viltīgs pagrieziens, ko sauc par paštaisnību, – “kurš no tās izvairās pat lietās, kas viņam pašam šķiet labas, garīgas un Dievam tīkamas, ir jau sasniedzis šī ceļojuma galamērķi. Jo paklausība ir neticība sev līdz pat mūža beigām visās lietās, arī labajās”.

Par paklausību mācīja arī Serbijas starecs Tadejs Vitovnickis († 2003): “Mēs neesam pieraduši paklausīt, neprotam būt padoti Dieva gribai, bet visu gribam iekārtot pēc sava prāta. Par nepaklausību esam izdzīti no Paradīzes. Mēs iemācāmies paklausīt tikai tad, kad sākam saprast, ko pastrādājam ar savu nepaklausību… Nē, mans bērns, tu nevari darīt pēc sava prāta, Debesis nepieņem patvaļīgos! Paklausība ceļ, bet patvaļa iznīcina.”

“Mēs tikām izdzīti no Paradīzes par nepaklausību. Bet mums bija dots uzdevums – piln­veidoties mīlestībā. Kungs mums teica: “Neēdiet no šī koka augļiem!” No uzticēšanās un paklausības vajadzēja attīstīties mīlestībai. Un joprojām paklausība ir ieejas biļete Paradīzē...”

Mieramtuvu.lv