Konference sākās pēc piektdienas vakara Svētās Mises un tās tēma bija "Pazemība". Priesteris Jānis, kurš pirms pāris gadiem Liepājā kalpoja kā Svētā Meinarda un Māras draudzes prāvests, pirms uzsākot konferenci izteica prieku, ka pēc vairāku gadu studijām atkal var viesoties Liepājā kaut arī tikai uz īsu brīdi. Pazemība kā tikums, kā to saprast un kā tas var izmainīt manu dzīvu? "Pazemība ir savas dzīves pieņemšana," skaidroja priesteris un turpināja: "Veiksmes un neveiksmes ir divas lietas, kuras cilvēks nevar kontrolēt. Tās var cilvēku vai nu celt vai graut. Taču vai tas mūs ceļ vai grauj ir atkarīgs no mums, vismaz līdz zināmai robežai. Ir viens ‘bet’, mūsdienu kultūra diktē, ka mums ir jātiecas pēc pilnības un panākumiem, kur neveiksmēm nav vietas. Visos sīkumos mūsu dzīvi nosaka viena ideja — veiksme, lai vai kas. Un tas, kaut kādā mērā arī ierobežo cilvēka brīvību. Taču, lai cik smagi un grūti to būtu darīt, mums ir dota šī spēja būt savu veiksmju un neveiksmju saimniekiem un neskatoties uz to, kas mums katram tiek dots noteikt savu dzīvi un augt, pilnveidoties, bet jau daudz veselīgākā un veselākā formā. Mēs esam dzirdējuši ļoti iedvesmojošus stāstus par uzņēmējiem, māksliniekiem, kas savu veiksmi ir sasnieguši cauri vairākām neveiksmēm. Kaut vai gadījums ar kādu rakstnieku, kura grāmata netika publicēta un atlikta 30 reizes, bet ar nākamo reizi tika publicēta un autors spēja nopelnīt lielu naudas summu. Neveiksmes var dot cilvēkam patiesu cilvēcisku pieredzi, kas atklāj cilvēka īsto potenciālu. Taču nenoliegsim, ka patiesībā neveiksmes ir nežēlīgas un nepatīkamas, jo tās sagrauj mūsu idejas un cerības, uz kurām esam tiekušies un paļāvušies. Neveiksmes liek izvērtēt mūsu vietu pasaulē un mūsu pašvērtību. Protams, neveiksmes var vest pie veiksmes un panākumiem, bet pirms tas notiek vajag piedzīvot neveiksmi un ar to sadzīvot, jo pretējā gadījumā tā nekur nevedīs un tā neko nedos. Ir tāda pieredze, kas saka, ka tikai pēc pabūšanas „lejā” cilvēks var uzkāpt „augšā”. Kāds dzejnieks vēl saka: “Bēdas izpleš vietu, kur mīlestība var apmesties, kur mēs zinām daudz vairāk, ko nozīmē būt par cilvēku.” Patiesība ir, ka gandrīz visi kādreiz piedzīvo neveiksmi, lai kāda tā arī būtu un neviens nejūtamies tik veiksmīgi, cik citiem mēs varētu likties. Ir divas cilvēku kategorijas, tie, kas noslēdzas sevī un sāk sevi nīst un tie, kas tieši pretēji, atveras uz citiem cilvēkiem, izejot no savas pieredzes. Šķiet nekļūdīšos sakot, ka nabagi bieži vien ir daudz žēlsirdīgāki nekā bagātie, jo viņi tur „lejā” ir bijuši vai ir un zina cik tas ir smagi un tas liek palīdzēt tam, kurš ir nonācis bezizejā. Kādēļ neveiksmes dara mūs pazemīgākus? Jo, tās izjauc mūsu pieņēmumu, ka mums ir paredzēts kāds īpašs liktenis, un tai pašā laikā, atļauj saskatīt dzīves vērtību. Piedzīvojot neveiksmi, cilvēks sāk saskatīt plaisas savā dzīvē un novērtē to neaprakstāmo dāvanu - dzīvību, kurai nav bijis cita apraksta kā tikai žēlastība. Kad mēs atbrīvojamies no uzskata, ka mums pienākas, parādās arī emocionālais atvieglojums. Mums nav vairs nekāda stresa būt kaut kur vai pieprasīt no sevis un citiem kaut ko, ko nemaz nevar dabūt. Pazemībai ir pozitīvas vērtības, jo tā var palīdzēt cilvēkiem būt daudz jūtīgākiem un uzmanīgākiem pret apkārtni un sevi. Bet pazemība var būt ari negatīva un kropļojoša, jo var atturēt cilvēkus no piemērota riska uzņemšanās. Kad pazemības un pateicības jūtas parādās, tad tas var atmodināt jaunu enerģiju un spēku, kas nāk no vēlēšanās dot un nevis rauties pēc naudas, varas vai kā cita." Noslēdzot pārdomas, pr. Jānis aicināja pārdomāt brīžus, kad neveiksmēs mēs sakām sev - vairs nekad nebūšu tik vājš un neaizsargāts. Taču no otras puses, tas liek atcerēties, ka mīlestībai ir vērtība un sarūgtinājums par neveiksmi liek apzināties cik svarīga šī mīlestība ir. Un tad varam mainīties no “es nekad vairs neļaušos būt sāpināts” uz “es atkal mērķtiecīgi atveru savu sirdi”. Sestdien, 3. oktobrī pēc rīta Sv.Mises plkst. 8:00 Jānis Meļnikovs SJ savā uzrunā pievērsīsies dažiem Ignāciskā garīguma principiem. | 
