Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Kas notiek?  Pasaulē

Evaņģēlija atbilde bēgļu jautājumā ir žēlsirdība
03.10.2015 pl. 12:09
„Migranti un bēgļi izaicina mūs. Žēlsirdības Evaņģēlija atbilde” – šāds temats ir izvēlēts pāvesta vēstījumam 102. Starptautiskajai migrantu un bēgļu dienai, kas tiks atzīmēta 2016. gada 17. janvārī.

Sakarā ar to, ka Eiropa šodien piedzīvo līdz šim vēl nepieredzētas bēgļu straumes, Francisks uzdod vairākus aktuālus jautājumus: Kā pārdzīvot šodienas sabiedrībā notiekošās pārmaiņas, kas skar ne tikai ieceļotāju, bet arī to, kuri viņus pieņem, identitāti? Ko darīt, lai šīs pārmaiņas nekļūtu par šķērsli autentiskai attīstībai, bet, tieši pretēji, kļūtu par patiesas cilvēciskās, sociālās un garīgās izaugsmes iespēju, respektējot un attīstot tās vērtības, kas cilvēku padara aizvien cilvēciskāku, ievērojot pareizu attieksmi pret Dievu, citiem cilvēkiem un visu radību? Ko darīt, lai integrācija kļūst par savstarpējās bagātināšanās iespēju, un kā izvairīties no diskriminācijas riska, no rasisma, ultranacionālisma vai ksenofobijas? Ko var darīt Baznīca?

Dokumenta sākumā pāvests atgādina, ka Dievs mīl visus cilvēkus un grib, lai katrs jūtas kopā ar Viņu kā mājās. Dieva tēvišķie apskāvieni ir veltīti īpaši tiem, kuri ir ievainoti, vāji, noguruši un slimi. Jo lielākā fiziskā vai morālā postā cilvēks atrodas, jo vairāk izpaužas Dieva žēlsirdības lielums. Cilvēki, kļuvuši par vardarbības un trūkuma upuriem, aizvien biežāk pamet savu dzimteni un dodas piepildīt savu sapni par labāku nākotni. Tie, kuri pa ceļam izdzīvo, nonākuši galamērķī, sastopas ar pretestību, aizdomām un bailēm. „Vairāk nekā jebkad agrāk, žēlsirdības Evaņģēlijs šodien sapurina sirdsapziņas, neļauj mums pierast pie otra cilvēka ciešanām un palīdz atrast atbildes, kas sakņojas teologālajos ticības, cerības un mīlestības tikumos, un vainagojas garīgajos un miesīgajos žēlsirdības darbos,” raksta Svētais tēvs.

Bēgļu straumes nu jau ir kļuvušas par „strukturālu realitāti” – atgādina pāvests. Tāpēc pirmais jautājums ir par to, kā pārvarēt ārkārtas situācijas fāzi, lai nāktu klajā ar programmām, kurās būtu ņemti vērā migrācijas cēloņi, ar to saistītās izmaiņas un sekas, ko migrācija atstāj sabiedrības dzīvē. Francisks uzsver, ka miljonu cilvēku dramatiskā situācija ir reāls ikdienas izaicinājums visai pasaulei, jo daudzos reģionos cilvēki piedzīvo nepieņemamu humāno krīzi. Šeit nav vietas vienaldzībai un klusēšanai, caur ko arī mēs varam kļūt līdzatbildīgi traģēdijā – pat ja būtu runa kaut vai tikai par viena cilvēka bojāeju.

Pāvests atgādina, ka migranti ir mūsu brāļi un māsas, kas meklē labāku dzīvi, kur nebūtu nabadzības, bada, paverdzināšanas un netaisnīgas planētas resursu sadales. Vai tad katrs nevēlas uzlabot savas dzīves apstākļus un godīgi panākt labklājību, lai tajā dalītos ar saviem mīļajiem? – jautā Francisks.

Atbildot uz sākumā izvirzītajiem jautājumiem, Svētais tēvs atgādina, ka Dieva atklāsme mudina mūs pieņemt svešinieku, pamatojot to ar pārliecību, ka šādi rīkojoties, mēs atveram durvis pašam Dievam. Viņš arī atgādina, ka katra cilvēka sejā atklājas paša Kristus vaibsti. Daudzas institūcijas, asociācijas, kustības, diecēžu, valsts mēroga un starptautiskās organizācijas piedzīvo prieku, ko sniedz tikšanās, apmaiņa un solidaritāte, jo ir saklausījušas Kristus vārdus: „Lūk, es stāvu pie durvīm un klauvēju” (Atkl 3, 20). Tomēr debates par bēgļu uzņemšanas nosacījumiem un ierobežojumiem nerimstas, bet, tieši pretēji, tās pieaug ne tikai valstu līmenī, bet arī dažās draudzēs, kur, liekas, tiek apdraudēts ierastais miers.

Kā gan citādi lai rīkojas Baznīca, ja ne sekojot Jēzus Kristus piemēram un vārdiem? Pāvests uzsver, ka Evaņģēlija atbilde ir žēlsirdība. Žēlsirdība ir Dieva dāvana, kas dzīvina un stiprina solidaritāti pret tuvāko. Katrs no mums ir atbildīgs par savu tuvāko. Mēs esam sava brāļa un māsas, lai kur viņi atrastos, sargi. Lai veicinātu tikšanās kultūru, ir svarīgi uzturēt labus personiskos kontaktus un pārvarēt aizspriedumus un bailes – norāda Francisks. Kad runājam par tikšanās kultūru, ar to domājam ne tikai spēju dot, bet arī saņemt no citiem. Uz migrantiem jāraugās kā uz personām – viņš atgādina. Migrāciju nevar sašaurināt un ielikt politiskajos, normatīvajos un politiskajos rāmjos vai skatīties uz to, ņemot vērā tikai dažādu kultūru savstarpēju sadzīvošanu vienā teritorijā. Tie ir cilvēka personas cieņas aizsardzību un tikšanās kultūras veicināšanu papildinošie aspekti. Svarīgi meklēt iedvesmu žēlsirdības Evaņģēlijā, lai rastu jaunas un atbilstošas pieejas.

Pāvests arī apliecina, ka Baznīca atbalsta visu to pūliņus, kuri dara visu iespējamo, lai katrs varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, kā arī vispirms cenšas panākt, lai cilvēkiem nebūtu jāpamet sava dzimtene. Šajā sakarā visai starptautiskajai sabiedrībai jāatbalsta to zemju, no kurienes izbrauc bēgļi, attīstība. Tas nozīmē, ka visa pamatā ir solidaritāte, sadarbība, savstarpēja saistība starptautiskā līmenī un zemes labumu taisnīga sadale. Ja šie elementi tiks ņemti vērā, tad cilvēkiem nevajadzēs pamest savas mājas. Vēstījuma noslēgumā Francisks pieskaras arī mūsdienu dažādu verdzības formu traģēdijai – cilvēku un orgānu tirdzniecībai, piespiedu darbam, seksuālajai izmantošanai – un atgādina Baznīcai un visai cilvēcei, ka migranti un bēgļi, kas bēg no šiem noziegumiem, ir mums visiem izaicinājums. Tas ir izaicinājums saskatīt šo cilvēku, kuri nāk pie mums ar izstieptu roku, sejās paša Kunga, žēlsirdīgā Dieva, vaigu. Pieņemt otru cilvēku nozīmē pieņemt pašu Dievu – raksta Francisks.

Radiovaticana.va
Foto: Caritas.org