Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Mieram tuvu

Kāpēc Jēzus grib, lai mēs būtu kā bērni?
03.10.2015 pl. 20:39

Priesteris Modris Lācis

Priestera komentārs XXVII svētdienai (04.10.2015)

Mēs esam radīti, mums jādzīvo ģimenē, mums jādodas uz Debesu valstību. Trīs punkti, kas šodien Baznīcas liturģijā iezīmē mūsu ceļu. Tomēr veids, kā tiekam radīti, ģimene, kādā dzīvojam, un mūsu ceļš uz Debesu valstību katram ir atšķirīgs.

Vispirms – neviens mums nejautā, vai gribam ienākt šajā pasaulē. Jo vēl nav, kam jautāt. Mūsu vēl nav. Bet, kad to apzināmies, jau daudzas saites un daudzas sliedes mūs ved tur, kur tā īsti nemaz negribam iet. Apzināti vai neapzināti, vairāk vai mazāk mēs katrs meklējam to punktu, no kura esam sākuši savu ceļu. Dažkārt to atpazīstam skaņās, dažkārt – formās, dažkārt – vārdos. Šķiet, ka valodu reiz kāds ir izdomājis. Tik tālu nemaz nesniedzas cilvēka izpratne. Aizvēsture mums rāda dažus alu zīmējumus, bet nojausmu par pirmatnējo valodu mums pagaidām ir pagrūti gūt. Ieņemšana, piedzimšana, pirmais dziedājums, pirmie vārdi un pirmie soļi vēl arvien paliek radīšanas mistērijas neizdibināmie vēstneši.

Mēs ienākam ģimenē. Arī tad, ja nav ne mātes, ne tēva, ne brāļu, ne māsas. Ir cilvēce. Varbūt ir citi, kas paņem mazo dzīvībiņu, sasilda, pabaro, uzaudzina. Bez ģimenes – tas ir tikai izteiciens. Katram veidojas ģimene. Kopiena, komūnija, koinonija. Kaimiņi, darbabiedri, paziņas, klasesbiedri, pretimnācēji, rindāstāvētāji, blakussēdētāji… Arī tad, ja nav neviena tuvāka. Kurš gan pielaidīs tuvāk, ja ne mēs paši? Un, ja nepielaidīsim, baidoties no sāpēm, vai gan neizvairīsimies arī no laimes?

Šī ģimene mūs pavada svētceļojumā uz Laimes malu. Daži pievienojas grupai, daži no grupas šķiras. Līdzcilvēks mūs kaitina, bet bez viņa arī nevar iztikt. Mums jākļūst kā bērniem, bet otrs cilvēks var būt uzmācīgs, agresīvs, vardarbīgs, viltīgs. Kā lai pārvar šo šķērsli? Kāpēc Jēzus grib, lai mēs būtu kā bērni? Viņš saka: “Kas Dieva valstību nepieņems kā bērns, tas tajā neieies.” Protams, šī paļāvība un uzticēšanās pirmkārt attieksies uz veidu, kā pieņemam Dieva valstību – gan šeit, gan mūžībā. Bet, ja runa ir arī par šejieni, – tātad līdzcilvēks nekad nav šķērslis. Viņš vienmēr ir Dieva sūtnis. Arī tas viltīgais, ļaunais, neizturamais. Varbūt šis līdzcilvēks ir mans spogulis? Varbūt viņš ir mans smilšpapīrs? Tomēr viņš nekad nav līdzeklis. Viņš ir mērķis, saka Kants. Pag’, vai tad mērķis nav Dieva valstība? Kāpēc tad cilvēks? Bet kādēļ Dieva Vārds iemiesojās? Vai ne tādēļ, lai mēs Viņa ikonu saskatītu brālī un māsā, savā lielajā ģimenē? Ja esmu godīgs savā aicinājumā, tad mans tuvākais mani – Dieva bērnu – aizved uz Dieva valstību. Un tur Jēzus saka: ko tu esi darījis vienam no šiem vismazākajiem…

Tas ir tikai viens no aspektiem, kā varam spriest par Dieva valstības pieņemšanu kā bērniem. Vēl ir daudzi citi. Cenšoties pildīt šo Jēzus padomu, mēs neesam zaudētāji. Mēs ticam, ka Dievs ir taisnīgs un žēlsirdīgs. Vai gan Viņš vēl labāk neredz mūsu svētceļojuma līkločus? Vai gan tad, ja no savas puses būsim izdarījuši visu, kas mūsu spēkos, Viņš nedāvās vainagojumu mūsu centieniem un pūlēm?

Radiovaticana.va